Viņpus federalizācijas un populisma

Vienne_-_Temple_d'Auguste_et_de_Julie_-4

Cilvēki, kas pazīst filozofijas pamatus, zinās, ka pastāv ideja par dialektiku – pretstatu sadursme rada sintēzi. Tas lielā mērā attiecas arī uz ideju vēsturi. Ideju sadursme rada jaunas idejas, kas sevī ietver kaut ko no iepriekšējām idejām, bet vienlaicīgi tās pārvarot. Šodien Eiropas politikā notiek sadursme starp diviem domas virzieniem, kurus varētu apzīmēt kā federalizācijas un populisma idejas.

Federalizācijas ideja ir viens no piedāvātajiem scenārijiem Eiropas integrācijai. Nacionālās valdības tiktu aizvietotas ar pārnacionālu pārvaldes sistēmu. Eiropas Savienība ilgstoši ir pastāvējusi kā hibrīdsistēma – gan pārnacionālās, gan nacionālas idejas ir pastāvējušas zināmā līdzsvarā un abām ir bijusi sava ietekme, lai šo līdzsvaru saglabātu. Tiesa gan, virzība tomēr ir bijusi drīzāk federalizācijas virzienā, tā kā šīs idejas aizstāvjiem ir ievērojama finansiālā un informatīvā ietekme.

Pēdējā gada laikā šis līdzsvars tika spēcīgi izjaukts un ir grūti pateikt, kurš bija pirmais vainīgais. Daudzi vaino populismu – vispārēju pretvaras (‘’establišmenta’’) noskaņojumu Rietumos, ko parasti uzkurina kāds harizmātisks vadonis, piedāvājot vienkāršotus risinājumus. Viena pagale nedeg, teica mūsu senči. Populisms neradās no tukša gaisa. Manuprāt, tā bija pretreakcija uz federalizācijas piekritēju pārmērībām. Ideja, ka tikai šaura Briseles elite zina, kas ir demokrātiski, eiropeiski un humāni, ļoti daudzus pamatoti aizvainoja. Britu balsojumu izšķīra vien neliels balsotāju pārsvars. Birokrātiskums, nerēķināšanās ar ievērojamas sabiedrības daļas viedokli, to apsaucot kā ‘’rasistisku’’ un katastrofālā imigrācijas politika, kuras kulminācija bija Junkera piedāvātā kvotu sistēma, šo rezultātu izšķīra. Tā kā robežkontrole ir valsts pamatuzdevums, Junkera idejas par piespiedu kvotām un pastāvīgu imigrantu izmitināšanas mehānismu, bija uzbrukums valsts nepieciešamībai, tātad slēpts federalizācijas mēģinājums.

Ne federalizācijas ieceres, nedz arī populisms paši par sevi nevarēs būt valdošie domas strāvojumi Eiropā, tāpēc, ka vieniem pietrūkst spēcīgu līderu, un to saprot ikviens, kurš atceras Junkera kunga neadekvāto uzvedību Rīgā, bet otriem pietrūkst plāna. Tāpēc, ka vieni vairs nespēs ignorēt Eiropas tautu tiekšanos pēc lielākas pašnoteikšanās, bet otri nespēs tikt galā ar nepieciešamību pārvarēt nacionālo egoismu, kas traucē drošākai Rietumu pasaulei kā tādai. Piemēram, Brexit varbūt pat stiprina Lielbritānijas manevru iespējas atsevišķi, taču vienlaikus tas izjauc ģeopolitisko līdzsvaru Eiropā, apdraud Austrumeiropas drošību un samazina Eiropas manevru iespējas. Tāpēc ir pašsaprotami, ka bez zināmas pārnacionālas līderības mūsdienās vairs nevar iztikt.

Latvijai būtu jāuzņemas līderība jauna Eiropas domas strāvojuma veidošanā. Latviešiem, un it īpaši latviešu nacionālistiem, ģeopolitiskā situācija ir uzlikusi pienākumu izturēties atbildīgi pret Rietumu sistēmu kā pret veselumu, bet vienlaicīgi risinot Rietumu vājās vietas, kuras var izmantot kādi ārēji spēki un kuras pamatoti kritizē arī populistiskie spēki. Eiropas krīze ir atrisināma.

No vienas puses, Eiropas un Rietumu vienotība ir absolūti nepieciešama. Mēs dzīvojam ģeopolitiskās un civilizāciju sadursmes laikmetā, kā arī deglobalizācijas laikmetā. Pasaules sadalīšanās vairākos civilizāciju blokos nozīmē, ka Eiropas vienotībai alternatīva var būt tikai svešas civilizācijas valdīšana, kas mums nav pieļaujama. Tātad mums jāpalīdz noturēties Eiropai. No otras puses, šī Eiropa mums ir jāpiepilda ar citu saturu, kas pat ir atbilstošāks tās vēsturiskajai būtībai. Eiropa nav tikai ‘’kopīgs tirgus’’ – tā ir arī kultūra, dzīvības un brīvības vērtība. Tā ir ģimene kā sabiedrības pamatšūniņa. Rietumiem būs jāmainās un jārespektē nacionālā identitāte un atsevišķo nacionālo valstu intereses kopējā Eiropas ietvarā, kuras uzdevums savukārt būtu Rietumu civilizācijas saglabāšana un attīstīšana. Viņpus federalizācijas un populisma ir tālredzīgs nacionālisms un uz nākotni vērsts konservatīvisms.