Ikdienas varonība

*Raksts publicēts novembra “Mārupes Vēstīs” Novembris ir patriotu mēnesis, kad atzīmējam valsts svētkus. Tuvojoties Latvijas simtgadei, šie svētki iegūst īpašu nozīmību, dodot iemeslu atskatīties uz izšķirošajiem mūsu valsts tapšanas brīžiem. Vienlaikus arī Lasīt vairāk »

Jaunais izglītības saturs

Jaunais mācību saturs ir saņēmis lielu kritiku – pat pirms tas bija publicēts. Tagad tas ir pieejams sabiedriskajai apspriešanai. Katrs var ar to iepazīties un izvērtēt. Uzskatu, ka liela daļa kritikas ir Lasīt vairāk »

Stipra ģimene – stipram novadam un valstij!

Ar jaunām un stiprām ģimenēm bagāts novads – tāda ir Mārupe. Tādai arī būtu jābūt visai valstij. Mārupe varētu būt miniatūrs ideālās Latvijas paraugs. Protams, arī mums Mārupē ir savi izaicinājumi, bet Lasīt vairāk »

16. marts – vēsturiskās patiesības izgaismošanas akcija

Pie latviešu leģionāru tēmas ik pa laikam ir jāatgriežas, lai novērtētu arī to, kādi esam šodien. Latviešu puišu cīņu par brīvu Latviju, kaut arī ar nepareizo sabiedroto, bet pret “pareizo” ienaidnieku, iedvesmoja Lasīt vairāk »

Atgriežoties pie Agra Liepiņa raksta “Salmu līderi”

Ar mākslinieku un publicistu Agri Liepiņu mūs šķir paaudzes, bet vieno vēlme Latviju redzēt latvisku un stipru. Pārdomas par latvisko partiju trūkumiem nereti pārņem arī mani. Tik ļoti gribas, lai viss ir Lasīt vairāk »

 

Uzmākšanās ar pilsonību. Dāvana kam?

MIK_1500 COPY

Ziņa par sarunām Simtgades padomē, kur tikusi apspriesta ‘’dāvana Latvijas simtgadē’’ – automātiskā pilsonība Latvijas nepilsoņiem, ir pamatoti radījusi sabiedrības sašutumu. Ideja par ‘’dāvanu’’, kas praksē novestu pie ģeopolitiskas katastrofas Latvijai, un komentāri, ka nedodot pilsonību nepilsoņiem, mēs radām iekšpolitiskos riskus (nevis otrādi!), atgādina lielo melu stratēģiju – jo lielāki un fantastiskāki meli, jo labāk. Ņemot arī vērā ‘’latvisko’’ partiju norobežošanos no šīs idejas, ir visai nesaprotama šāda sabiedrības tracināšana.

Liberālisma gals: ‘Case study’ – Zviedrija

MehmetKaplanSwedesWW2ISIS

Latvija pamazām, bet apņēmīgi iekļaujas kopējās Rietumu politiskajās tendencēs. Cīņa par ‘’tikumību’’, LGBT jautājumi, masu imigrācija – tās nav jaunas aktualitātes, bet gan galvenie politiskie cīņas jautājumi Rietumos, kuri arvien vairāk izvirzīsies aktualitāšu priekšgalā arī tieši Latvijā. Latvijas situāciju īpašu padara lielā krievvalodīgo sabiedrības daļa, kas Krievijai ir viens no galvenajiem ģeopolitiskajiem resursiem. Tāpēc jautājumi par, piemēram, okupācijas sekām joprojām aizņems ievērojamu politiskās dienaskārtības daļu – Ušakova nesenais karikatūru skandāls ir šāds piemērs.

Taču ideoloģiskajā jomā arvien vairāk iezīmēsies Rietumu pasaulei aktuāls dalījums. To sauks ļoti dažādos vārdos – konservatīvisms Vs. Progresīvisms, liberālisms Vs. Nacionālisms, globālisms Vs. Suverenitāte (nesaprotamu iemeslu dēļ vārds ‘’kreisais’’ ir rezervēts tieši pro-krieviskajai nometnei – tas padara ideoloģisko klasifikāciju sarežģītāku). Man labāk patīk dalījums – valstiska domāšana un globālistiska domāšana. Tas skaidrāk parāda ideoloģijas subjektu – vieniem ideju centrā ir valsts stiprināšana (šeit loģiski arī seko atbalsts demogrāfijai, robežu sargāšana, vērtību izglītība) , citiem – lojalitāte abstraktai cilvēcei un tās labklājībai (humānais pienākums palīdzēt ‘’bēgļiem’’, valsts varas apšaubīšana hibrīdkara apstākļos…).

Soli priekšgalā nemitīgi atrodas globālistiskās domāšanas pārstāvji – galvenokārt tāpēc, ka viņi steidz Latvijā ieviest tās idejas, kas Rietumeiropā un ASV valda vairākas desmitgades. Tas arī padara paredzamus daudzus nākamos viņu gājienus – un to iznākumu. Ar Latviju nenotiek nekas unikāls – tikai viss tas, kas ar nelielu laika nobīdi ir noticis ar Rietumeiropu. Zviedrija vienmēr interesants pārdomu temats – pirmkārt, tā ļoti radikāli ievieš dažādus sociālos eksperimentus, kas vērsti uz tradicionālās sabiedrības pārveidošanu; otrkārt, tā arī atrodas ļoti tuvu mums kaimiņos, tāpēc ir vieglāk apzināties riskus, ko šāda sabiedrības pārveidošana nes (atšķirībā no ASV aktualitātēm, kuras daudziem Latvijā joprojām šķiet kā tālas un nesaistošas, kaut arī, piemēram, ‘’trans-seksuāļu labierīcību problēma’’ pateicoties Stambulas konvencijai drīz varētu kļūt aktuāla arī Latvijā).

Kā saglabāt valsti?

Raksts

Atbrīvosimies no naivā priekšstata par varu kā visu acīm redzamu vertikāli un pakļautības hierarhiju. Vara nozīmē spēju likt citiem darboties savu mērķu labā. Šī spēja ir visefektīvākā tad, kad ir jāizmanto minimāli resursi šīs varas īstenošanai, bet paši ‘’varenie’’ ir neredzami, tādējādi potenciālā neapmierinātība par šīs pārvaldības trūkumiem nepārvēršas pretestībā pret ‘’varenajiem’’.

Ja padomāsim par to, kādās struktūrās šo pārvaldības veidu prot īstenot visefektīvāk, tad ātri secināsim, ka tie ir specdienesti. Savukārt valsts, ko vada specdienesti un kuras prezidents pats ir nācis no specdienestiem, iegūst milzīgas taktiskās priekšrocības globālajā cīņā. Krievijas militārais budžets ir desmitkārt mazāks kā ASV militārais budžets. Tā vara balstās uz spēju daudz efektīvāk izmantot tās ierobežotos resursus, ieguldot tos netiešās pārvaldības metodēs un meistarīgi izmantojot informāciju. Ja sadalām varas resursus garīgajos, fiziskajos (militārajos) un finansiālajos, tad garīgā vara ir pati nozīmīgākā. Idejas maina pasauli – gan pozitīvas, gan negatīvas. Viss, ko mēs redzam sev apkārt, reiz ir sācies kā ideja. Krievijai kā nedemokrātiskai valstij ir absolūtās priekšrocības koordinēt dažādus mērķtiecīgus vēstījumus dažādām auditorijām. Mums kā demokrātiskai valstij kā minimums ir jāapzinās šī spēku nesamērība un jāsaprot, ka bieži vien citi liek mums pašiem darboties viņu mērķu labā.

Eiropas kognitīvā disonanse

Brisele

Kognitīvā disonanse ir stāvoklis, kurā indivīds vienlaicīgi tic divām savstarpēji izslēdzošām idejām, veic darbības, kas neatbilst paša uzskatiem, vai ir spiests uzzināt informāciju, kas apdraud viņa uzskatus. Šī, manuprāt, ir atbilstoša diagnoze visai Eiropai pēc Madrides Londonas Parīzes Briseles terora aktiem.

Rietumu marksisms – īsa vēsture (jeb kā Rietumi pazaudēja paši sevi)

AdornoHorkheimerHabermasbyJeremyJShapiro2

1991. gadā mums šķita, ka mēs atgriežamies vecajos, labajos Rietumos. Patiesība bija tāda, ka šādu Rietumu vairs nebija. Kamēr Latvija atradās aiz ‘’dzelzs priekškara’’, kur visi par komunisma ‘’neizbēgamo uzvaru’’ runāja vienu, bet domāja citu, Rietumu intelektuāļi patiesi aizrāvās ar marksisma idejām un panāca to atdzimšanu jaunā formā.

Piezīmes par konservatīvismu

Austras Koks

Konservatīvisms nav turēšanās pie pagājušā, bet gan pagātnes respektēšana radot ko jaunu. Konservatīvisms nenoliedz pārmaiņas sabiedrībā (sociālo konstruktīvismu), bet tas arī nenoliedz dabas uzliktos nosacījumus, no kuriem cilvēks nav neatkarīgs (bioloģiskais konstruktīvisms). Tātad konservatīvisms atzīst cilvēka dabu, tas to ņem vērā un neatļaujas eksperimentus, kas paļaujas uz sabiedrības pārkārtošanu kā pietiekamu iemeslu, lai radītu paradīzi zemes virsū, piemēram, komunisma vai globālisma eksperimentu. Konservatīvais sāk ar to, kāda sabiedrība ir, nevis kāda sabiedrība varētu būt. Pārmaiņas tiek radītas evolucionāri, nevis revolucionāri – augošas piramīdas formā, kuras pamatā ir fundamentāli fakti par cilvēka bioloģiju, psiholoģiju, kā arī neskaitāmu paaudžu laikā radītais kultūras mantojums, atziņas par ētiku, estētiku, patiesību, sabiedrību un citiem jautājumiem, kur atbildes jau reiz ir rastas un tās nav no jauna jāmeklē.

Latvijas ģeopolitiskās intereses

Obama_nightmare500

Ģeopolitika – zinātne par ģeogrāfijas ietekmi uz starptautisko politiku – ir veids kā racionāli izskaidrot lielvalstu stratēģiju attiecībā pret citām lielvalstīm un, kas ir svarīgākais mums, arī stratēģiju attiecībā uz nelielajām valstīm. Tas ir arī veids kā šo stratēģiju paredzēt, balstoties uz ģeopolitiskās domas adekvātu izpratni. Lai arī vārdu salikums ‘’ģeopolitiskā situācija’’ ir ieguvis teju maģisku varu, šķiet šī ģeopolitiskā situācija ir vien papildinājusi politiķu vārdnīcas, bet ne likusi sākt domāt tā, kā domā lielie ģeopolitiskie ‘’dzirnakmeņi’’ – ASV un Krievija, lai starp šiem dzirnakmeņiem nodrošinātu Latvijas drošību. Par to liecina uzticība Vācijas ārpolitiskajiem un pat iekšpolitiskajiem uzstādījumiem, saistot to ar NATO, un Rietumu pasaules nostāju.

Latvijā politkorektums varbūt ir kaut kas jauns, bet Rietumos tas vairumam jau ir apnicis

profils1

Intervē – Dace Kalniņa, Laila Ozoliņa

Kādas ir tuvākās prioritātes partijas ģenerālsekretāra amatā? Kāds ir Tavs redzējums par mūsu partijas attīstību? Vai ir kas tāds, ko vēlies kardināli mainīt?

Kardināli nekas nav jāmaina, jo Nacionālā apvienība kā konservatīva organizācija darbojas ar cieņu pret tradīciju, kas arī dod drošus panākumus nākotnē. Protams, dienaskārtību politiskajām partijām nosaka arī vēlēšanas. Tas kaut kādā ziņā atvieglo mūsu darba plānošanu. 2017. gada pašvaldību vēlēšanas pienāks ļoti ātri, kas arī ir viena no prioritātēm. Pēc tam ir 2018. gada Saeimas vēlēšanas. It īpaši ņemot vērā atsevišķu partiju sabrukuma procesu, ir pienācis īstais brīdis darīt visu iespējamo, lai nākamajā Saeimas sasaukumā vairs nebūtu ar nekonstruktīviem partneriem jāstrīdas  par pašsaprotamām lietām, kā, piemēram, demogrāfija vai latviešu valoda skolās.

Tas, ko varētu attīstīt vairāk tieši partijas organizācijā, ir jauniešu organizācija kā struktūrvienība ar atšķirīgu misiju, proti, tās sabiedriskā darbība, par pamatu ņemot mūsu ideoloģiju un vērtības. Piemēram, ļoti laba ir zibakciju metode. Šādas spilgtas akcijas sabiedrības apziņas atmodināšanai ir nepieciešamas. Varbūt jauniešiem ir pienācis laiks atgriezties pie šādām interesantām metodēm, ko agrāk izmantoja “Visu Latvijai!” kā sabiedriska organizācija.

Šokējoši paredzamā Parīze…

Iespējams tikšu vainots neiejūtībā, steidzoties analizēt Parīzes slaktiņu, taču tieši racionāls konflikta izvērtējums, manuprāt, ir visvairāk nepieciešams. Tāpat paredzu, ka tieši no šāda izvērtējuma valdošais ‘’establishment’’ visvairāk centīsies izvairīties, jo tas absolūti diskreditē visu Eiropas politisko virzienu, kas tajā ir valdījis kopš 1968. gada radikālo liberāļu nākšanas pie varas. Tā vietā varam sagaidīt – 1) Aicinājumus uz līdzjūtību, bet vienlaikus ‘’atteikšanos kādu vainot’’; 2) Mantru ‘’visi musulmaņi nav tādi’’, it kā nepietiktu ar radikāļu ‘’avangardu’’ ISIS, kas ir tikai vispārējas Islāma Atdzimšanas viena no izpausmēm civilizāciju sadursmē; 3)Mēģinājumus pārdēvēt šo civilizāciju un kultūru sadursmi politkorektos terminos – kā, piemēram, uzbrukums ‘’Charlie Hebdo’’ tika dēvēts par ‘’uzbrukumu vārda brīvībai’’, pilnīgi noklusējot pašu būtisko, bet vēršot uzmanību uz virspusējo; 4)Pēc kāda laika absolūti nekaunīgi mēģinājumi izmantot šo krīzi tālākas Eiropas federalizācijas veicināšanai vai pat imigrācijas plūsmas paplašināšanai, pēc principa – pārspēt nekaunību ar vēl lielāku nekaunību; 5)Mēģinājumi apvainot pamatotu kritiku līdzšinējai multikulturālisma politikai kā ‘’populistisku’’, ‘’amorālu’’ un, protams, ‘’putinistisku’’, ņemot vērā, ka Krievija izmantos Eiropas acīmredzamās kļūdas saviem mēŗkiem.

Arī man sāp, jo franču nāciju uzskatu par mūsu brāļiem. Jūtu līdzi, bet tieši tāpēc atsakos pamest novārtā veselo saprātu un klusēt par absolūto ļaunumu, par ko atbildīga ir sīka, bet ārkārtīgi ietekmīga antieiropeiska Eiropas elite. Notikušo nedrīkstam ļaut pārvērst par interneta līdzjūtības kampaņu, kas nosaukta maldinošos jēdzienos. Nedrīkstam ne mirkli noticēt to liekuļu līdzjūtībai, kas ir veicinājuši Eiropas pārvēršanu par konfliktu zonu.
Tas viss bija paredzams. Tā būtu pārāk liela cieņas izrādīšana atsevišķiem indivīdiem, ja tagad meklētu bravūrīgos kādas partijas aktīvistu ierakstus, kuri pirms kāda laika absolūtā pārliecība apgalvoja, ka ISIS uzbrukumi Eiropai nav iespējami. Starp liberālo narcismu un realitātes neredzēšanu ir korelācija.
Kāpēc tas bija paredzams?

1. Multikulturālisms kā tāds nestrādā. Nekad nav strādājis! Vēl vairāk – visas multikulturālās valstis ir sabrukušas vairāk vai mazāk asiņainos konfliktos. PSRS sabrukums izgāja cauri relatīvi viegli, kaut arī Ukrainas konflikts ir sekas tā laika multikulturālismam. Dienvidslāviju mēģināja apvienot divreiz pagājušā gadsimta laikā un abas reizes tas beidzās ar slaktiņu. Sīrija bija multikulturāla valsts, kuras konflikts starp rietumnieciskajiem arābu nacionālistiem, kristīgās un musulmaņu civilizācijas pārstāvjiem ir pārcēlies uz Eiropu ar ‘’velkomistu’’ kaislīgu atbalstu.

2. Kopš pagājušā gadsimta vidus ir veicināta imigrācija Eiropā, ignorējot imigrantu civilizācijas atšķirības, jo cilvēks taču ir ‘’balta lapa’’, ko var pārrakstīt pēc sirds patikas. Vai tomēr nevar? Eiropas radikālo liberāļu elite ir veicinājusi eiropiešu etnomazohismu – naidu pret savu kultūru un nevēlēšanos to aizstāvēt, kā arī ksenofīliju – bezierunu mīlestību pret visu svešo, neaizdomājoties, ka svešais ienīst visus ‘’neticīgos’’, lai cik tie labi un toleranti arī necenstos būt. Civilizāciju konflikts ir nostiprinājies Eiropas lielpilsētu nomalēs, ik pa laikam izpaužoties dažādu grautiņu, seksuālo noziegumu un vispārējas spriedzes formā, taču 2015. gadā tika ieslēgts ‘’overdraivs’’. Izmantojot reālu bēgļu krīzi Sīrijā, tika īstenota vesela Eiropas pamatiedzīvotāju aizvietošanas operācija. Civilizāciju konflikts paplašinās un tiek dēvēts par ‘’iespēju pārvarēt bailes’’. Imigrācijas veicinātājiem bija ideoloģiska motivācija Eiropas sabiedrību etniskai pārveidei (http://www.telegraph.co.uk/news/uknews/law-and-order/6418456/Labour-wanted-mass-immigration-to-make-UK-more-multicultural-says-former-adviser.html). Eiropai bija ‘’jāiesmērē dažādība’’. Nesakiet, ka viņi nav pelnījuši visas dusmas par notikušo! Valstsvīram ir jādomā par to kā saglabāt savu tautu, kā veicināt tās labklājību un mūžību, nevis jānodarbojas ar globālisma projektiem, ignorējot veselo saprātu un visu vēsturisko pasaules pieredzi. Eiropa ir vienlaicīgi atbalstījusi Rietumu karadarbību musulmaņu valstīs, Irākas un Lībijas sabrukumu, kas ļāva izveidoties ISIS, un pastiprinājusi imigrāciju no šiem reģioniem – vai var būt vēl pašnāvnieciskāka politika?

3. Kopā ar ‘’bēgļiem’’ Eiropā ieradās ISIS kaujinieki. Vai tie, kas paveica teroraktus Parīzē, nāca ar šo imigrācijas vilni, tas pagaidām paliek atklāts jautājums, bet tas ir virspusējs jautājums. Fakts, ka dažas no ziņām neatbilda patiesībai, tika izmantots, lai noklusētu, piemēram, to, ka saskaņā ar Norvēģijas izlūkdienestiem starp 1000 ANO apstiprinātājiem bēgļiem ir vidēji 5-10 teroristi, kas ir saistīti ar ISIS vai Al Qaida (http://www.newsinenglish.no/2015/06/01/terrorists-found-among-un-refugees/). Daudzi fakti nāca arī no citiem nopietniem avotiem. Eiropa tika brīdināta: ( https://translate.google.lv/translate?sl=fr&tl=en&js=y&prev=_t&hl=lv&ie=UTF-8&u=http%3A%2F%2Fm.lavoixdunord.fr%2Fregion%2Fcalais-un-djihadiste-recherche-parmi-les-migrants-ia33b0n3034830%23.VfFgYfvd-HQ.twitter&edit-text=
http://bigstory.ap.org/article/29599fc513b8443085e63c60fbf11c3c/eu-official-terrorists-could-cross-mediterranean-europe). Pēc ‘’Charlie Hebdo’’ uzbrukumiem ‘’vārda brīvībai’’ sekoja uzbrukums vilcienam Amsterdama-Parīze. Tas tika neitralizēts un tieši tāpēc – ātri aizmirsts. Francija jau sen ir pārvērtusies par starpcivilizāciju konfliktu zonu, tikai tagad tas ir izpaudies tik skarbā veidā.

Ja Parīzes notikumi neliks Eiropai mainīt savu imigrācijas politiku, savu ārējo robežu politiku un attieksmi pret islāmu, tad jāsecina, ka liberālisms pusgadsimta laikā ir iznīcinājis jebkādus pašsaglabāšanās instinktus.

”Maidans” un liberālais putinisms

150220090012-ukraine-revolution-file-exlarge-169

‘’Maidana’’ izstāde, kuru gļēvie jau nodēvējuši par ‘’skandalozu’’, lai tādā veidā norobežotos no jebkādas aktīvas rīcības tās aizstāvēšanā, būtu jāaizstāv ikvienam valstiski domājošam latvietim. Kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir kā lakmusa papīrs tam, cik Kremļa ietekme ir nostiprinājusies Latvijā. Īstenībā šādai izstādei būtu jābūt ceļojošajai – pēc kāda laika varētu ar sarkanu krāsu iezīmēt visas tās Latvijas pašvaldības, kuras orientējas uz absolūti pretvalstisku un pretrietumniecisku virzienu, tāpēc aizliedz šo izstādi un piesedz vietējos ‘’tituškas’’. Lieliska diagnozes noteikšanas metode! Taču otra būtiskā lieta, ko šī izstāde mums ir parādījusi, ir tieši ‘’latvisko’’ varas struktūru vājums.

Protams, mēs varam aizbildināties ar to, ka izstādes organizētājs ir pateicis kaut ko skandalozu, ka iespējamas problēmas ar autortiesībām. Ir ļoti izdevīgi būt politkorektam tad, kad darīšana ir ar reāliem draudiem, bet klaigāt par ‘’vārda brīvību’’, kad tas ir izdevīgi pašu egoismam. Par kādām vērtībām vai ideoloģiju var šādā gadījumā būt runa? Ne par kādām! Un arī Krievijai nav nekādas ideoloģijas. Vienīgā ideja šajā valstī vienmēr ir bijusi varas ideja. Šī vara izplatās pēc vienkārša principa – visur, kur ir tukšums, kur ir vājums un neskaidrs vēstījums, nāk Krievija ar savu despotisko, bet efektīvo alternatīvu. Kā apturēt šos plūdus? Ne jau ar tukšuma un nevarības idejām, kas vēsta, ka ‘’pasaule mainās un Latvijai ir jāpielāgojas’’. Ja latvieši būtu pielāgojušies katrai varai, kas ir ”nenovēršama”, tad mūsu šeit nebūtu. Jo katra vara sevi pasludina par ”nenovēršamu”. Ukrainas ”Maidans” izdevās tāpēc, ka ukraiņi neuzskatīja, ka Janukoviča režīms ir kaut kas neiznīcināms. Iespējams, ka arī tur bija ”skandalozi” cilvēki. Iespējams, ka arī tolaik Kijevā nebija nokārtotas visas autortiesības. Neko darīt – tāda ir revolūcija! Taču spēja stingri nostāties PAR kaut ko sev svētu un PRET kaut ko, kas to apdraud, ir tas, kas nodrošina brīvību reālajā pasaulē. Abstrakciju pasaulē mēs varam būt drosmīgi ”čārliji”. Mēs varam pat nomainīt savas Facebook profila bildes. Bet vēstures kontekstā tam nav ne mazākās nozīmes.

Tieši konservatīvisms, spēcīga valsts un skaidra ideja rada lielāko konkurenci Putina vēstījumam. Tieši tāpēc pret valsti tiek vērsts hibrīdkarš ar sabiedrības psiholoģisku ietekmēšanu, piemēram, ar huligāniskām akcijām, informācijas kampaņām, piemēram, par ‘’Maidana’’ izstādes organizatoru ‘’skanalozumu’’, kam arī seko politiski lēmumi, piemēram, izstādes aizliegšana… Mērķis ir saliedēt krievvalodīgo sabiedrību, kas ir izcili izdevies, kā arī diskreditēt Latvijas valsti, kas ir izdevies ne mazāk, jo pāris ‘’tituškas’’ netraucēti ir ārdījušies un postījuši pie Ministru Kabineta, bet L. Straujuma ‘’neskatījās pa logiem’’. (‘’LNT: – Jūsu kabineta logi taču atradās pretī šai izstādei. Straujuma: – Parasti es neskatos pa logiem. Es sēžu ar muguru… – Bet tur ir tiešā redzamība vai ne? – Droši vien, ja skatās, tad ir.’’). Arī Putins šajās dienās Latvijā pievienojās akcijai ‘’Paņem priekšā mākslu.’’ Un mēs to pieļāvām.

Ir jāsaprot fundamentālā patiesība, ka Krievija Latvijā ir pilnīgi bezspēcīga, ja vien tai talkā nenāk pašu nespēja aizstāvēt jebko, kas nav pašu egoisms. Pat Rīgā ‘’Saskaņa’’ būtu bezspēcīga, jo demogrāfiskie rādītāji jau kādu laiku strādā par labu latviešiem. Bet pirms diviem gadiem dažām labām ‘’latviskajām’’ partijām bija daudz būtiskāk izvirzīt visai interesantus mēra kandidātus, konkurēt vienai ar otru, vai varonīgi izcīnīt 4% rezultātu… Valstiskā mērogā ‘’Saskaņa’’ būtu bezspēcīga, ja dažai labai ‘’latviskai’’ partijai nebūtu jāievēl ar tās balsīm prezidentu, vai jānobalso par imigrantu ievešanu. Kas ‘’Saskaņai’’ tika apsolīts – par to vēsture klusē. Taču iekšlietu ministra aizbildinājumi, ka provokācijas nebija saskaņotas, un Straujumas pērles uz kaut ko norāda. Atgādināšu, ka šie ir tie cilvēki, kas nodrošinās izcilo integrācijas politiku un novērsīs terora draudus no šeit ievestajiem imigrantiem.