Latvijas trīs iespējas un trīs šķēršļi

the-10-most-beautiful-towns-in-latvia-article-from-httptheculturetrip-com-17-2531

Šoreiz vēlējos dalīties savās pārdomās ne tik daudz par ārējiem draudiem un iekšpolitiskām kaislībām, cik par lietām, kuras ir vairāk atkarīgas no mums katra individuāli. Reizēm mums kā latviešiem tās šķiet tik pašsaprotamas, ka mēs par tām neaizdomājamies. Viena no lietām, kas atšķir veiksmīgu cilvēku no ne tik veiksmīga, ir spēja pamanīt iespējas tur, kur citi tās neredz. Līdzīgi ir ar tautām. Un tāpēc tautas ar augstāku pašapziņu spēj panākt daudz lielākus rezultātus globālā līmenī, jo mērķtiecīgi meklē savus veiksmes stāstus. Skaitliski mazai nācijai tas ir vēl izšķirošāk, jo lai mazākums konkurētu ar vairākumu, tam jābūt mērķtiecīgākam un labāk organizētam. Protams, jāspēj arī tikpat vērīgi un godīgi redzēt šķēršļus.

Šeit piedāvāšu savu versiju par Latvijas trīs iespējām un trīs šķēršļiem. Norādītajai secībai nav nozīmes un tā ir tikai viena no iespējamām interpretācijām par šo tēmu. Priecāšos arī par citām versijām, jo, manuprāt, jau pati diskusija, kas koncentrējas tieši uz šādu proaktīvu stipro un ne tik stipro pušu izvērtēšanu, ir svētīga.

Iespējas:

  1. Latvijas daba

Latvijas lauki ir kaut kas fenomenāls. Kad rīdzinieks brīvdienās dodas pie saviem radiniekiem uz Beverīnu, Madonu vai Kandavu, viņš visticamāk neaizdomāsies, ka pasaulē ir miljardiem cilvēku, kuriem mūsu lauku sētas miers ir kaut kas nesasniedzams. Ir cilvēki, kuri savā dzīvē ir redzējuši tikai lielpilsētu saspiestību, bezgalīgus piepilsētu rajonus vai arī stepes un tuksnešus. Pasaules iedzīvotāju skaitam un urbanizācijai tikai pieaugot šādas lauku estētikas vērtība tikai pieaugs. Tāpēc ir absurdi un arī valsts ekonomiskajām interesēm kaitnieciski aicinājumi aizpildīt Latvijas lauku relatīvo tukšumu ar imigrantu iedzīvotāju masām.

  1. Konservatīvisms

Latvijas sabiedrība ir visai konservatīva, pat ja neatzīst šo vārdu – to pierāda arī sabiedriskās domas aptaujas. Un tas ir labi – vērtīgs ir tas, kas ir atšķirīgs. Arvien ciniskākajā un nihilistiskākajā postmodernajā kultūrā, kur viss tiecas pēc zemākā kopsaucēja, ‘’vecmodīgas’’ džentlmeniskuma izpausmes, noteikti ģērbšanās standarti (uz partijas kongresu nenāk t-kreklā) vai uzvedības normas (operā neēd popkpornu… un nenāk t-kreklā) kļūs arvien vērtīgākas.

  1. Izglītības sistēma un kultūra

Mūsu izglītības sistēma bieži tiek kritizēta kā neatbilstoša pasaules standartiem. Mūsu universitātes, protams, neierindojas pasaules topu augšgalos. Pats savus izglītības gadus atceros kā nemitīgu reformu un ‘’eksperimentālo mācību grāmatu’’ virkni. Un tomēr jāatzīst, ka mūsu izglītības sistēmai ir kāda laba īpašība, kas ir palikusi nemainīga un kura mums sniedz lielas priekšrocības. Tā ir tendence tvert pasaules ainu visā tās plašumā. Ik pa laikam izskan aicinājumi vairāk orientēties uz audzēkņu laicīgu profilēšanos vienā darbības virzienā, kas varbūt sniegtu labākus rezultātus vienā jomā. Tomēr būtu vērts padomāt, vai arvien pieaugošajā informācijas apjomā un zināšanu sfēru nodalīšanās ceļā vairāk nebūs nepieciešama spēja integrēt visas šīs jomas un redzēt lietu kopainu. Tam var palīdzēt tieši klasiska izglītības pieeja, kas balstās uz humanitāriem pamatiem. Turklāt, ne mazāk par kritisko domāšanu ir nepieciešama sistēmiskā domāšana.

Par mūsu lielajiem talantiem mūzikas jomā jau zina visa pasaule. Mūsu mūzikas un mākslas izglītības sistēma ir ļāvusi latviešiem ‘’iekarot’’ Ņujorku. Bet arī mūsu tradicionālā kultūra ir interesanta ārzemniekiem. Un mums ir pamats būt interesantiem – latviešu valoda ir viena no senākajām indoeiropiešu valodām, bet mūsu tradīcijas nes sevī indoeiropiešu kultūras kodolu. Kopā ar Eiropas koru dziedāšanas tradīciju tā ir radījusi vēl kaut ko unikālu – mūsu Dziesmu svētkus, kuriem līdzīgu nav nekur citur pasaulē. Arhitektūras dažādība Rīgā ir lielāka kā vairumā pasaules galvaspilsētu. Latviešiem ir arī ļoti spēcīgi attīstīta estētiskā gaume, kas mūs atšķir no daudz lielākām tautām.

Šķēršļi

  1. Infrastruktūra

Lielceļu bedres, ‘’kartupeļu lauks’’ Kr. Barona ielas vietā, ātruma ierobežojumi nevietā – tās nav lietas, kas kaitina tikai pašus latviešus. Arī potenciālie investori uz to norāda, kad saruna nonāk līdz traucējošajiem apstākļiem. Atbilde nevar būt tikai ‘’vairāk naudas infrastruktūrai’’. Esmu drošs, ka ar to vien nepietiktu. Daudz naudas infrastruktūrai bija arī Sočos – tomēr kā spilgts simbols Krievijas korumpētajai politiskajai kultūrai nedega ne lāpa, ne arī olimpiskie apļi, savukārt interneta publika bija sajūsmā par ”unikālajiem” būvniecības risinājumiem pašā pilsētā. Latvija, protams, nav Soči, tomēr viens no PSRS negatīvajiem mantojumiem ir korumpētības ‘’kultūra’’. Tā varbūt katrā individuālajā gadījumā neatstāj tūlītējas redzamās sekas, tomēr katrs aizplūdušais nodokļu maksātāju eiro pastiprina kopējo problēmu. Uz to tūlītējas atbildes nav, tomēr izšķiroša ir izglītība un nākamo paaudžu politiskās kultūras kvalitātes kāpināšana

  1. Ģimenes noriets

Latvijā ir ārkārtīgi augsts šķirto laulību procents, kas liecina par nopietnu ģimenes institūta krīzi. Dažādu LGBT aktīvistu centieni pārdefinēt ģimeni kā tādu balstās uz šo reālo problēmu, kuru nevajadzētu ignorēt. Bez stabilas ģimenes rodas nestabilas personības –ar nosliecēm uz atkarībām, ar bailēm uzņemties riskus un meklēt iespējas. Tas ietekmē katra indivīda darba spējas un ietekmē sabiedrību kā tādu. Tas, kurš nejūtas piederīgs ģimenei, vēlāk nejūtas piederīgs sabiedrībai– vai pavisam noteikti saskaras ar grūtībām iekļauties. Kad tiek runāts par stipru ģimeni kā stipras sabiedrības pamatu, tie nav tikai saukļi, bet gan fundamentāla patiesība. Sabiedrībai atklāti būtu jādiskutē par to kā saglabāt ģimeni 21. gadsimta apstākļos – ģimeni kā sievietes un vīrieša savienību ar brīnumu – dzīvības radīšanu.

  1. Pieticība

Ideja par latvisko pieticīgumu ir ļoti populāra. Vai tam ir arī objektīvs pamats arī realitātē – tas ir nedaudz sarežģītāks jautājums. Vēsturē mēs redzam neskaitāmus piemērus, kas apliecina mūsu tautas izcilāko pārstāvju drosmi, varonību un uzdrīkstēšanos. Latvieši izcēlās kā spilgti indivīdi reizēm pat ļoti pretrunīgos darbības virzienos, piemēram, gan atbalstot Ukrainas neatkarības cīņas 1919. gadā, gan arī, diemžēl, Padomju Krievijas pirmajās desmitgadēs. Mēs esam bijuši aktīvi pasaules vēstures veidotāji un slavenā ‘’Avārijas brigādes’’ multfilma par Latvijas vēsturi nesniedz īsti atbilstošu priekštatu. Latvietis nav bijis pasīvais gaidītājs-zemnieks. Tomēr šāds tēls ir iesakņojies, iespējams, PSRS gados un, kā zināms, šāds ‘’sociālais konstrukts’’ pēc kāda laika var tik tiešām sākt noteikt mūsu uzvedību. Mums tas būtu jāmaina.

Pirmkārt, veids kādā jauniešiem tiek pasniegta Latvijas vēsture, balstās uz upura perspektīvu, kamēr, piemēram, Latvijas brīvības cīņu galvenā vadītāja ģenerāļa Pētera Radziņa vārds vairumam neizteiktu neko, nerunājot par citiem varoņiem. Vai pietiekami pieminam savus varoņus?

Otrkārt, pieticības ideja ietekmē arī darba rezultātus. Reiz latvieši bija zināmi kā strādīga tauta, tomēr 50 gadi ‘’kolhozā’’ lielā daļā sabiedrības ir radījuši negatīvu attieksmi pret darbu – darbs ir iztikai, priekšnieka apmierinātībai. Darbs tiek paciests. Īstais mērķis –  laba atpūta par šo darbu. Šāda attieksme nav vērojama, piemēram, Āzijas ekonomiskajos tīģeros, kur, kā zinoši cilvēki stāsta, ir tikai normāli, ka ikviens ir gatavs arī pusnaktī atbildēt uz klientu īsziņām. Diemžēl, reizēm šķiet, ka sabiedriskā doma arī tiek veidota tam, lai cilvēki vairāk orientētos uz to, ko darīt piektdienas vakarā, jo tā ir lieliska peļņa daudzām nozarēm, kuras balstās uz cilvēku atkarībām, nevis to, kā sasniegt lielākus panākumus karjerā, jo kuram gan patīk konkurenti. Latviešiem jāatgūst vēriens un jauda, jo mēs nekonkurējam tikai iekšēji savā starpā, bet visi kopā kā nācija ar citām nācijām.

Treškārt, pieticīgums vērojams arī mūsu ārpolitiskajā virzienā – Latvija ārpolitikā pielāgojas Eiropas Komisijas viedoklim kā vienīgajam pareizajam ‘’eiropeiskajam’’ viedoklim. Arī daudzi it kā gudri un gaiši cilvēki apgalvo, ka Latvijas galvenais uzdevums ir pielāgoties mainīgajai pasaulei. Kur paliek mūsu īpašā misija pasaulē? Manuprāt, latviešiem jābūt ar savu redzējumu par pasauli, par mūsu devumu tai. Latvieši, kas līdzīgi citām reģiona tautām, gadsimtiem ir atradušies Rietumu civilizācijas priekšpostenī, varbūt pat dziļāk izprot eiropeiskuma nozīmi un vērtību, un var sniegt savu nozīmīgo ieguldījumu tā sargāšanā.