Inteliģences atbildība

books-1440449119-600x360

‘’Latvijas zeme ir latviešu tautas dzimtā zeme. Šeit izveidojās latviešu garīgā, reliģiskā un politiskā identitāte. (..) Latviešu tautas dabiskās tiesības ir būt sava likteņa saimniekiem, līdzīgi citām nācijām savā suverēnā valstī.’’

Šis ir citāts no mūsu valsts Satversmes preambulas, ko pieņēma 2014. gadā. Toreiz mediju telpā tas aizsāka plašu diskusiju, kuras laikā viens inteliģents cilvēks to nosauca par ‘’pirmsholokausta domāšanas’’ piemēru.

Nu labi, nedaudz mānos. Minētajā citātā aizvietojiet vārdu ‘’latvieši’’ ar ‘’ebreji’’ – tās ir rindiņas no Izraēlas neatkarības deklarācijas. Tajā ir arī atrodama atsauce uz holokaustu, kā piemēru tam, ka tautai esot mazākumā svešā valstī vienmēr pastāvēs vajāšanas riski, kamēr neatkarīga valsts šādus riskus novērš. Tātad tā ir ‘’pēcholokausta domāšana’’, vai drīzāk vienkārši domāšana. Minētajam intelektuālim, kurš turklāt vēl māca studentus, šāda paviršība, manuprāt, nepiestāv. Tomēr stāsts turpinās. Sākšu to no nedaudz citas perspektīvas.

Iedomāsimies pilnīgi hipotētisku situāciju, kad kaimiņvalstu specdienesta darbiniekam ir uzdevums veicināt Latvijas atšķelšanu no Rietumu drošības struktūrām. Kā šis cilvēks rīkotos? Viens scenārijs.

Pirmkārt, maksimāli uzturētu ‘’bēgļu’’ tēmas aktualitāti, sasaistot to ar Rietumiem kā mūsu ģeopolitisko izvēli. Kas simbolizē Rietumus vienkāršā Latvijas iedzīvotāja acīs? NATO, ES un ANO. Ņemot vērā, ka pie šādu apmēru nekontrolētas imigrācijas dažādi šokējoši incidenti ir teju neizbēgami, katra negatīvā ziņa atspēlētos arī negatīvi uz Rietumu struktūrām. Kāds varbūt teiktu – ‘’NATO ar Eiropas Komisijas un Junkera lēmumiem nav nekāda sakara’’ – bet, ak vai, cik labi, ja kāda augsta amatpersona pasaka, ka NATO 5. pants ir atkarīgs no imigrantu uzņemšanas. Savukārt par redzamāko ANO bēgļu akcijas cilvēku izvēlētos kādu cilvēku ar katastrofālu tēlu, kurš iepriekš ir vadījis kampaņu ‘’Piedrāz Tēvzemi, zaimo karogu’’. Otrkārt, izvērstu akciju, kas daudzkārt pastiprinātu šīs problēmas negatīvo skanējumu sabiedrībā. Kāds varētu būt sauklis? Nu, piemēram – #MēsDarītuTāpat. Īss, skanīgs, paliek atmiņā. Tādējādi katru dienu, kad mēs lasām kārtējo baiso ziņu, mums galvā skan – #MēsDarītuTāpat. Visai neapdomīgs sauklis, pat no uzstādītā mērķa viedokļa. Neapdomīgs, vai varbūt pat ļoti apdomīgs, ja tāds bija mērķis, arī tādā ziņā, ka kampaņa raida signālu gan latviešiem, ka kara gadījumā nav jāpretojas, bet jābēg (iedzīvotāju un pretinieka armijas demoralizācija ir viens no ienaidnieka propagandas pamatuzdevumiem), gan kaimiņvalstij, ka šeit pretestības nebūs, tāpēc var nesatraukties, gan arī NATO sabiedrotajiem, ka latvieši paši nemaz negrib sevi aizstāvēt, tāpēc vai ir vērts vispār sargāt?

Un varētu jau būt smieklīgi, bet nav. Kad ‘’Piedrāz Tēvzemi, zaimo karogu’’ kampaņas aktīvists (nemaz neaprakstīšu citas izpausmes) kādā aptaujā parādās kā 2. ietekmīgākais domātājs, rodas jautājums, kas tad īsti notiek ar mūsu domātājiem?

Šķiet, ka tā bija Zenta Mauriņa, kas teica, ka jo lielāks darbs, jo klusāks tā veicējs. Nešaubos, ka lielākā daļa Latvijas inteliģences ir šie klusā darba veicēji. Arī viņi saprot, ka šis lecīgo nihilistu mazākums ir tik pamanāms tikai tā trokšņa dēļ, ko tie rada. Un tā varbūt arī nebūtu tāda problēma, ja mēs būtu, piemēram, Lihtenšteina vai Islande, kas atrodas ģeopolitiski drošās pozīcijās. Taču šobrīd notiek informatīvais karš par mūsu sirdīm un dvēselēm. Kāda kaimiņvalsts cenšas iznīcināt mūsu valstsgribu, bez kuras ilgstoši nevar pastāvēt neviena valsts. Tāpēc valsts uzdevums ir to stiprināt, kas, protams, nekādā veidā neapdraud arī vispārcilvēciskās un demokrātiskās vērtības. Šajos apstākļos čaklie, naivie palīgi ar savu provinciālismu (radikāls kosmopolītisms arī ir provinciālisma izpausme) ļoti labi noder.

Ja Latvijas himnu gribētu mainīt Lindermans, tad mēs visi saprastu, kas par lietu. Ja Latvijas karogu zaimotu Aijo Beness, mēs nebūtu pārsteigti. Ja Žirinovskis ar savu permanento bļaušanu un piesarkušo ģīmi raidījumā 1:1 aurotu, ka tādu latviešu nemaz nav – ir tikai izdomāta kopiena ar izgudrotām tradīcijām, tad mēs nodomātu – ‘’bet ko tad citu viņš varēja pateikt, tas taču Žirinovskis. Un vispār nav ko viņu aicināt uz TV’’. Taču tad, kad to saka mūsu it kā inteliģentie tautieši, tad arī daudzi jaunieši arī ieklausās, jo domā, ka tas ir moderni un progresīvi. Un šeit sākas mūsu pārējo domātāju lielā atbildība.

Latviešu inteliģencei ir bijusi milzīga loma mūsu tautas politiskajā dzīvē jau kopš jaunlatviešu kustības laikiem. Inteliģence vēsturiski no vienas puses stiprināja latviešu apziņu par sevi kā nāciju ar savām interesēm un politisko uzstādījumu, kas rezultējās Latvijas valsts izveidošanā, bet vēlāk tās atjaunošanā, kad sabruka PSRS. Tāpat inteliģence mūsu tautu iekļāva kopējās Rietumu kultūras tendencēs un otrādi – caur nacionālo kultūru izteica vispārcilvēciskās vērtības. Šī ir bijusi kā tāda zelta stīga, kas nepārtraukti stiepjas cauri mūsu pēdējo gadsimtu vēsturei. Manuprāt, ja šī stīga tiks pārrauta, tad Latvijas valsts demontāža jau kļūs par tīri tehnisku jautājumu.

Tāpēc atliek cerēt, ka klusējošais vairākums apzināsies savu vēsturisko lomu un neklusēs. Klusēšana par bīstamiem izteikumiem to ietekmi tikai stiprina. Patiesībai bez līderības un dzirdamības ir risks pazust zem saukļa ‘’nekas nav patiess, un viss ir iespējams’’ – saukļa, kas vieno mūsu valstsgribas pretiniekus gan aiz Austrumu robežas, gan valsts iekšienē. Ikreiz, kad tādi cilvēki kā Alvis Hermanis pasaka, ko domā, piemēram, par imigrācijas problēmu un nihilistisko intelektuāļu destruktīvo ietekmi, tā izjaucot mūsu nacionālās pašapziņas skrāpētāju iecerēto plānu, liela daļa sabiedrības nodomā ‘’Jā, tātad mums vēl ir cerība. Mūsu domātāji saprot!’’. Šodienas apstākļos šāda doma var būt izšķiroša, tāpēc aicinātu šādas labās domas stiprināt.