Ikdienas varonība

18 novembris

*Raksts publicēts novembra “Mārupes Vēstīs”

Novembris ir patriotu mēnesis, kad atzīmējam valsts svētkus. Tuvojoties Latvijas simtgadei, šie svētki iegūst īpašu nozīmību, dodot iemeslu atskatīties uz izšķirošajiem mūsu valsts tapšanas brīžiem. Vienlaikus arī jādomā ir par to, kā uz mūsu laiku atskatīsies pēc vēl simts gadiem dzīvojošie. Un vai vispār būs kādi, kas atskatās? Vai būs tie, kas jūt saikni ar šodienas mums, tāpat kā mēs jūtam saikni ar latviešu strēlniekiem un brīvības cīnītājiem? Brīvības cīņās kritušie izcīnīja iespēju mums šodien dzīvot savā valstī. Tas bija viņu upuris un viņi apzinājās, ka varētu iet bojā. Viņi darīja to, kas jādara.

Nesen pieminējām pirmos kritušos latviešu strēlniekus, kuri krita 1915. gada 25. oktobrī. Viens no viņiem – Jēkabs Voldemārs Timma – pirms savas nāves kādā vēstulē rakstīja: “Drīz mēs iesim cīņā par savu tēviju un brīvību, cīņā pret barbariem. Vai vinnēsim, vai paspēlēsim, to nezinām. Un ja mēs arī cīņu zaudētu, dzīvus mūs prūši rokā nedabūs un mūsu dzimtenē tie varēs ienākt tikai pār mūsu līķiem, asins peļķēm un gruvešu kaudzēm. Tad jums dzīvajiem būs ko pieminēt mūsu cīņas. Paliekiet visi mīļi sveicināti, sveicini no manis brāli un māsiņu. Kas zin, varbūt, ka mēs vairs nesatiksimies.”
Viņam bija tikai 19 gadu un viņš pieteicās brīvprātīgi. Pēc viņa sekoja vēl daudzi simti un tūkstošu kritušo. Latvijas neatkarība tolaik šķita vēl kaut kas tāls un nereāls, taču Jēkaba Timmas un daudzu tūkstošu cīnītāju sirdīs jau valdīja savas zemes saimnieka attieksme – lai notiek kas notikdams, bet mēs savu tēviju aizstāvēsim! Tā arī bija viņu varonība – varēšana un beigās arī uzvarēšana. 11. novembrī mēs godinām šos kritušos – gan latviešu strēlniekus, gan vēlākos brīvās Latvijas karotājus -, bet vienlaikus arī svinam viņu uzvaru. Uzvaru, kas nosargāja 1918. gada 18. novembrī dibināto valsti. Valsti, kuras mērķis ir rakstīts Satversmē: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.

Šodien mēs dzīvojam daudz drošākos apstākļos un uzdevumi ir citi. Ja latviešu strēlnieki un brīvības cīnītāji neatkarības liesmu izcīnīja, tad mums šī liesma jāuztur, lai tā degtu mūžīgi. Lai arī pēc simts gadiem būtu latvieši, kas kopā ar saviem bērniem 11. novembrī pieminēs kritušos Brīvības cīnītājus un varbūt arī atcerēsies mūs pašus – kā tiltu starp laikmetiem. Tāpēc šodienas varonība nevar izspausties kā tas bija 1915. gadā Tīreļpurvā, 1919. gadā Daugavmalā – un paldies Dievam, ka tā. Šodien varoņi var būt visi, jo ikviens, kas dod savu pienesumu latviešu nācijas, latviešu valodas un kultūras pastāvēšanai un attīstībai, ir brīvības cīnītāju darba augļu baudītāji un arī viņu darba mantinieki. Šodienas varonība var izpausties ikreiz, kad kāds izdara savu darbu labāk kā vakar; kad kāds palīdz citam tautietim, kas nonācis grūtībās; kad kāds izaudzinājis savus bērnus par krietniem pilsoņiem. Jau šodien mēs veidojam sava novada identitāti un kultūras mantojumu nākotnei. Tik tiešām, nav neviena, kas nevarētu būt varonis šodien – un varbūt tas nav mazāk grūti kā doties karā, jo no miera laika varonības ir grūti uztaisīt asa sižeta filmu. Varonis karā ir kā krītoša zvaigzne, kas mirdz spoži, bet īsi. Bet mums ir jādeg visu laiku. Kaut mums ikdienā būtu tā saimnieka attieksme kāda piemita Jēkabam Timmam un pārējiem Brīvības cīnītājiem. Pieminēsim viņus arī Mārupē – 11. novembrī.

Plkst. 17:00 sadziedāšanās ar NA jauniešiem pie Mārupes vidusskolas
Plkst. 17:30 Lāpu gājiens no Mārupes vidusskolas uz Mārupes kapiem
Plkst. 18:00 Piemiņas mirklis Mārupes kapos
Plkst. 19:00 Kārļa Kazāka koncerts Mārupes Kultūras namā