Sadaļa: Vēsture un Filozofija

Ikdienas varonība

18 novembris

*Raksts publicēts novembra “Mārupes Vēstīs”

Novembris ir patriotu mēnesis, kad atzīmējam valsts svētkus. Tuvojoties Latvijas simtgadei, šie svētki iegūst īpašu nozīmību, dodot iemeslu atskatīties uz izšķirošajiem mūsu valsts tapšanas brīžiem. Vienlaikus arī jādomā ir par to, kā uz mūsu laiku atskatīsies pēc vēl simts gadiem dzīvojošie. Un vai vispār būs kādi, kas atskatās? Vai būs tie, kas jūt saikni ar šodienas mums, tāpat kā mēs jūtam saikni ar latviešu strēlniekiem un brīvības cīnītājiem? Brīvības cīņās kritušie izcīnīja iespēju mums šodien dzīvot savā valstī. Tas bija viņu upuris un viņi apzinājās, ka varētu iet bojā. Viņi darīja to, kas jādara.

Nesen pieminējām pirmos kritušos latviešu strēlniekus, kuri krita 1915. gada 25. oktobrī. Viens no viņiem – Jēkabs Voldemārs Timma – pirms savas nāves kādā vēstulē rakstīja: “Drīz mēs iesim cīņā par savu tēviju un brīvību, cīņā pret barbariem. Vai vinnēsim, vai paspēlēsim, to nezinām. Un ja mēs arī cīņu zaudētu, dzīvus mūs prūši rokā nedabūs un mūsu dzimtenē tie varēs ienākt tikai pār mūsu līķiem, asins peļķēm un gruvešu kaudzēm. Tad jums dzīvajiem būs ko pieminēt mūsu cīņas. Paliekiet visi mīļi sveicināti, sveicini no manis brāli un māsiņu. Kas zin, varbūt, ka mēs vairs nesatiksimies.”
Viņam bija tikai 19 gadu un viņš pieteicās brīvprātīgi. Pēc viņa sekoja vēl daudzi simti un tūkstošu kritušo. Latvijas neatkarība tolaik šķita vēl kaut kas tāls un nereāls, taču Jēkaba Timmas un daudzu tūkstošu cīnītāju sirdīs jau valdīja savas zemes saimnieka attieksme – lai notiek kas notikdams, bet mēs savu tēviju aizstāvēsim! Tā arī bija viņu varonība – varēšana un beigās arī uzvarēšana. 11. novembrī mēs godinām šos kritušos – gan latviešu strēlniekus, gan vēlākos brīvās Latvijas karotājus -, bet vienlaikus arī svinam viņu uzvaru. Uzvaru, kas nosargāja 1918. gada 18. novembrī dibināto valsti. Valsti, kuras mērķis ir rakstīts Satversmē: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.

Šodien mēs dzīvojam daudz drošākos apstākļos un uzdevumi ir citi. Ja latviešu strēlnieki un brīvības cīnītāji neatkarības liesmu izcīnīja, tad mums šī liesma jāuztur, lai tā degtu mūžīgi. Lai arī pēc simts gadiem būtu latvieši, kas kopā ar saviem bērniem 11. novembrī pieminēs kritušos Brīvības cīnītājus un varbūt arī atcerēsies mūs pašus – kā tiltu starp laikmetiem. Tāpēc šodienas varonība nevar izspausties kā tas bija 1915. gadā Tīreļpurvā, 1919. gadā Daugavmalā – un paldies Dievam, ka tā. Šodien varoņi var būt visi, jo ikviens, kas dod savu pienesumu latviešu nācijas, latviešu valodas un kultūras pastāvēšanai un attīstībai, ir brīvības cīnītāju darba augļu baudītāji un arī viņu darba mantinieki. Šodienas varonība var izpausties ikreiz, kad kāds izdara savu darbu labāk kā vakar; kad kāds palīdz citam tautietim, kas nonācis grūtībās; kad kāds izaudzinājis savus bērnus par krietniem pilsoņiem. Jau šodien mēs veidojam sava novada identitāti un kultūras mantojumu nākotnei. Tik tiešām, nav neviena, kas nevarētu būt varonis šodien – un varbūt tas nav mazāk grūti kā doties karā, jo no miera laika varonības ir grūti uztaisīt asa sižeta filmu. Varonis karā ir kā krītoša zvaigzne, kas mirdz spoži, bet īsi. Bet mums ir jādeg visu laiku. Kaut mums ikdienā būtu tā saimnieka attieksme kāda piemita Jēkabam Timmam un pārējiem Brīvības cīnītājiem. Pieminēsim viņus arī Mārupē – 11. novembrī.

Plkst. 17:00 sadziedāšanās ar NA jauniešiem pie Mārupes vidusskolas
Plkst. 17:30 Lāpu gājiens no Mārupes vidusskolas uz Mārupes kapiem
Plkst. 18:00 Piemiņas mirklis Mārupes kapos
Plkst. 19:00 Kārļa Kazāka koncerts Mārupes Kultūras namā

16. marts – vēsturiskās patiesības izgaismošanas akcija

16.03.17.BBB

Pie latviešu leģionāru tēmas ik pa laikam ir jāatgriežas, lai novērtētu arī to, kādi esam šodien. Latviešu puišu cīņu par brīvu Latviju, kaut arī ar nepareizo sabiedroto, bet pret “pareizo” ienaidnieku, iedvesmoja viņu tēvi – 1919. gada brīvības cīnītāji. Savukārt viņi paši turpina iedvesmot arvien jaunas latviešu paaudzes, kurām ir laimējies pašiem nepieredzēt karu savā dzimtenē.

Protams, Krievija turpinās savu melu izplatīšanas darbu, apsūdzot Latviju “fašisma atdzimšanā”. Tā pati Krievija, kura 21. gadsimta Eiropā ir atgriezusi karu. Tā pati Krievija, kurā pašā ir atdzimis kaut kas nelabs. Ir atkal un atkal jāatkārto vēsturiskā patiesība. Ir jāatkārto patiesība par 1907. gada Hāgas konvenciju, kas aizliedza mobilizēt armijā okupēto zemju iedzīvotājus. Tas bija iemesls tam, kāpēc Austrumeiropas tautas tika mobilizētas nevis armijā, bet gan SS, kas formāli bija nemilitāra struktūra. 1943. gadā vācu varas izsludinātā pavēle par Latvijas jauniešu iesaukšanu militārajā dienestā bija starptautisks pārkāpums. Protams, daļa leģionā iestājās arī brīvprātīgi, lai cīnītos pret PSRS režīmu, kura nodarījumus latviešu tautai mēs nesen visi varējām redzēt lieliskajā filmā “Melānijas Hronika”. Bet nekādā veidā latviešu leģionam nebija saistība ne ar nacionālsociālisma ideoloģiju, ne ar tā noziegumiem. Tieši tāpēc sabiedrotie pēc kara beigām ļāva latviešu leģionāriem apsargāt nacistiskos kara noziedzniekus Nirnbergā. Viestura rota, kuras karogs bija Latvijas karoga krāsās, sastāvēja no bijušajiem latviešu leģionāriem. Vai tad sabiedrotie “fašistiem” kaut ko tādu atļautu?

Tāpēc pieminēt latviešu karavīrus mūsu galvaspilsētā pie Brīvības pieminekļa, kas celts par tautas ziedotajiem līdzekļiem, ir tikai pašsaprotami. Vismaz tam tā būtu jābūt ikvienam, kam ir veselīga izpratne par nacionālo pašapziņu. Protams, pēdējos gados arī šeit ir izcīnītas sava veida brīvības cīņas. Ne jau latviešu nacionālie karavīri vai Nacionālā Apvienība izvēlējās šo datumu par tādu, kam pievērsta pastiprināta mediju un dažādu organizāciju uzmanība. Tomēr kādam bija mērķis likt latviešiem kaunēties no saviem karavīriem, piespiest mūs doties prom no Rīgas centra uz kapiem. Man ir prieks, ka latvieši nenobijās un, pieaugot izpratnei par vēsturi, latviešu leģionāri, viņu radinieki un atbalstītāji var mierīgi doties pie Brīvības pieminekļa, noliekot ziedus par godu tiem tūkstošiem latviešu leģionāru, kuru kapavietas nav zināmas. Neatkarīgi no PSRS ideoloģiskās pēctecības izraisītas neizpratnes par latviešu leģionu, mums tas ir jāturpina darīt.

Teju ikvienā latviešu ģimenē bija kāds leģionārs, tāpēc 16. martā pasākumos Rīgā un Lestenē ir jāpiedalās tūkstošiem visu paaudžu latviešiem. Latviešu leģionāri un viņu paaudze ir simbols tam, ka vēl nav gana daudz izdarīts mūsu vēstures skaidrošanai. Kamēr leģionāri turpinās būt nepatiesi apsūdzēti no dažādu valstu un organizāciju puses, kamēr vien kāds viņus nosodīs, tikmēr ir īpaši svarīgi turpināt piedalīties 16. marta leģionāru atceres pasākumos un it īpaši – vēsturiskās patiesības izgaismošanas akcijā pie Brīvības pieminekļa.

Viņpus federalizācijas un populisma

Vienne_-_Temple_d'Auguste_et_de_Julie_-4

Cilvēki, kas pazīst filozofijas pamatus, zinās, ka pastāv ideja par dialektiku – pretstatu sadursme rada sintēzi. Tas lielā mērā attiecas arī uz ideju vēsturi. Ideju sadursme rada jaunas idejas, kas sevī ietver kaut ko no iepriekšējām idejām, bet vienlaicīgi tās pārvarot. Šodien Eiropas politikā notiek sadursme starp diviem domas virzieniem, kurus varētu apzīmēt kā federalizācijas un populisma idejas.

Kā saglabāt valsti?

Raksts

Atbrīvosimies no naivā priekšstata par varu kā visu acīm redzamu vertikāli un pakļautības hierarhiju. Vara nozīmē spēju likt citiem darboties savu mērķu labā. Šī spēja ir visefektīvākā tad, kad ir jāizmanto minimāli resursi šīs varas īstenošanai, bet paši ‘’varenie’’ ir neredzami, tādējādi potenciālā neapmierinātība par šīs pārvaldības trūkumiem nepārvēršas pretestībā pret ‘’varenajiem’’.

Ja padomāsim par to, kādās struktūrās šo pārvaldības veidu prot īstenot visefektīvāk, tad ātri secināsim, ka tie ir specdienesti. Savukārt valsts, ko vada specdienesti un kuras prezidents pats ir nācis no specdienestiem, iegūst milzīgas taktiskās priekšrocības globālajā cīņā. Krievijas militārais budžets ir desmitkārt mazāks kā ASV militārais budžets. Tā vara balstās uz spēju daudz efektīvāk izmantot tās ierobežotos resursus, ieguldot tos netiešās pārvaldības metodēs un meistarīgi izmantojot informāciju. Ja sadalām varas resursus garīgajos, fiziskajos (militārajos) un finansiālajos, tad garīgā vara ir pati nozīmīgākā. Idejas maina pasauli – gan pozitīvas, gan negatīvas. Viss, ko mēs redzam sev apkārt, reiz ir sācies kā ideja. Krievijai kā nedemokrātiskai valstij ir absolūtās priekšrocības koordinēt dažādus mērķtiecīgus vēstījumus dažādām auditorijām. Mums kā demokrātiskai valstij kā minimums ir jāapzinās šī spēku nesamērība un jāsaprot, ka bieži vien citi liek mums pašiem darboties viņu mērķu labā.

Eiropas kognitīvā disonanse

Brisele

Kognitīvā disonanse ir stāvoklis, kurā indivīds vienlaicīgi tic divām savstarpēji izslēdzošām idejām, veic darbības, kas neatbilst paša uzskatiem, vai ir spiests uzzināt informāciju, kas apdraud viņa uzskatus. Šī, manuprāt, ir atbilstoša diagnoze visai Eiropai pēc Madrides Londonas Parīzes Briseles terora aktiem.

Rietumu marksisms – īsa vēsture (jeb kā Rietumi pazaudēja paši sevi)

AdornoHorkheimerHabermasbyJeremyJShapiro2

1991. gadā mums šķita, ka mēs atgriežamies vecajos, labajos Rietumos. Patiesība bija tāda, ka šādu Rietumu vairs nebija. Kamēr Latvija atradās aiz ‘’dzelzs priekškara’’, kur visi par komunisma ‘’neizbēgamo uzvaru’’ runāja vienu, bet domāja citu, Rietumu intelektuāļi patiesi aizrāvās ar marksisma idejām un panāca to atdzimšanu jaunā formā.

Piezīmes par konservatīvismu

Austras Koks

Konservatīvisms nav turēšanās pie pagājušā, bet gan pagātnes respektēšana radot ko jaunu. Konservatīvisms nenoliedz pārmaiņas sabiedrībā (sociālo konstruktīvismu), bet tas arī nenoliedz dabas uzliktos nosacījumus, no kuriem cilvēks nav neatkarīgs (bioloģiskais konstruktīvisms). Tātad konservatīvisms atzīst cilvēka dabu, tas to ņem vērā un neatļaujas eksperimentus, kas paļaujas uz sabiedrības pārkārtošanu kā pietiekamu iemeslu, lai radītu paradīzi zemes virsū, piemēram, komunisma vai globālisma eksperimentu. Konservatīvais sāk ar to, kāda sabiedrība ir, nevis kāda sabiedrība varētu būt. Pārmaiņas tiek radītas evolucionāri, nevis revolucionāri – augošas piramīdas formā, kuras pamatā ir fundamentāli fakti par cilvēka bioloģiju, psiholoģiju, kā arī neskaitāmu paaudžu laikā radītais kultūras mantojums, atziņas par ētiku, estētiku, patiesību, sabiedrību un citiem jautājumiem, kur atbildes jau reiz ir rastas un tās nav no jauna jāmeklē.

Divi un divi ir četri. Vienmēr!

Sauls Alinskis

Rakstīt tikai par t.s. ‘’praidu’’ būtu kā rakstīt par blusas augšlūpas funkcijām – tas, protams, var kādu aizraut, bet nez vai tas ir būtiskākais. Kā vienmēr – ir jāredz sistēma, jo tas, kas neredz plānu, jau automātiski kļūst par šī plāna sastāvdaļu, pat ja sevi godā par brīvāko no brīvajiem cilvēkiem. Aprakstīšu tikai dažus no aspektiem, kurus nedzirdēsiet propagandas rakstu un aizkustinošo TV sižetu jūrā.

Radikāļa desmitais likums

1971. gadā kreiso aktīvistu leģenda Sauls Alinskis (Saul David Alinsky) izdeva savu darbu ‘’Rules for Radicals’’ (‘’Noteikumi radikāļiem’’), kura tēzes kopš tā laika aktīvi ir izmantojušas dažādas interešu grupas. Naivs jautājums – cik no tiem 1300 cilvēkiem, kas Facebook ir pieteikušies kā ‘’praida’’ gājiena dalībnieki, ir izlasījuši šo darbu? Kā vienmēr, tie, kas saprot plānu, ir neskaitāmas reizes mazāk salīdzinot ar tiem, kas ir plāna sastāvdaļa. Alinska darbā parādās dažādas stratēģiskas atziņas, kuras apzināti vai neapzināti pielieto kreisi-liberālo uzskatu pārstāvji, piemēram, – ‘’Izsmiekls ir spēcīgākais ierocis’’, vai arī ‘’uzbrūc indivīdam un izolē to no sabiedrības simpātijām’’ u.c. No šiem būtiskākais ‘’praida’’ kontekstā ir desmitais likums, kas skan šādi – ‘’ja tu uzspiedīsi negatīvo tendenci pietiekami spēcīgi, tad to var izvirzīt tālāk un tā kļūst par pozitīvo. Vardarbība no pretinieka ļauj iegūt sabiedrības simpātijas, jo sabiedrība vienmēr simpatizē upurim.’’ Tādējādi varam piekrist ‘’Mozaīkas’’ viedoklim, ka ‘’‘’Praids’’ ir līdzeklis attieksmes maiņai pret homoseksuāliem cilvēkiem’’. Jā, visai nekrietns līdzeklis…

Un tagad vēlreiz jautājums 1300 ‘’brīvdomātājiem’’ – vai jūs apzināties, ka piedālieties provokācijā, kuras mērķis ir panākt vardarbīgu reakciju no pasākuma oponentiem, lai panāktu sabiedrības simpātijas?

Saprotu, ka tīri cilvēcīgi ir grūti noskatīties uz to, kas notiks Rīgā, ja mēs redzam, ka citās valstīs šādos pasākumos ir vērojamas arī pedofiliskas izpausmes. Atgādināšu, ka sākotnējā kultūrmarksistu projektā kopā ar geju tiesībām bija paredzēta arī pedofilijas izvirzīšana, kas tolaik gan bija par daudz un tika apturēts. Tomēr jāsaprot, ka ‘’praidistu’’ avangards šobrīd ir īpaši aktīvs, jo viņi zina, ka viņu idejas sabiedrība principā nepieņem. Esot ielenkuma stāvoklī, ‘’streipiska’’ agresija ir tikai dabiska. Lai arī viņi turpina lamāties un ārdīties no savām šī brīža pozīcijām!

No tā arī patiess lūgums tai lielajai sabiedrības daļai, kuru aizskar šis pasākums – ignorēt to un neļaut kļūt par kāda cita plāna sastāvdaļu. Lielākā vilšanās šīs provokācijas autoriem būs pilnīga ignorēšana no sabiedrības puses. Gājiena dalībniekiem varbūt arī šķitīs, ka viņi ir kaut kādā veidā uzvarējuši, bet tas ir tāpēc, ka viņi nezina, kādā netīrā spēlē ir iejaukti.

Liberālisms kā kategoriska patiesības noraidīšana

Labas grāmatas parasti var lasīt neskaitāmas reizes, jo, cilvēkam nobriestot, tas pamana arvien jaunas sakarības, dziļākas domas un līmeņus, kurus iepriekš nav saskatījis. Nesen pārlasīju Orvela ”1984” un piesaistīja skarbā beigu sadaļa, kur tiek spīdzināts galvenais varonis Vilsons. Pirmkārt, jau tas notiek ‘’Mīlestības’’ ministrijā – vārds, kas ir pilnīgi pretējs tur notiekošajam. Arī šajās dienās dzirdam daudz par ‘’toleranci’’ un ‘’mīlestību’’. Bet, kas ir būtiskākais, ir šīs spīdzināšanas iemesls. Vilsons ticēja, ka īstenības raksturs ir kaut kas pašsaprotams, kamēr ‘’partija’’ uzskatīja, ka īstenība nav ārēja. Lūk, īstenība eksistē tikai cilvēku prātā, bet ‘’partija’’ kontrolē cilvēku prātus, tāpēc tā nosaka, kas ir īstenība. Vai nav īsts postmodernisms? Vilsons ir vājprātīgs, jo tic, ka patiesība ir nemainīga. Vilsons ir vājprātīgs, jo redz, ka divi un divi ir četri, nevis ‘’reizēm pieci un reizēm trīs, dažkārt trīs, četri un pieci reizē’’. Vilsonam saka – ‘’Jums jātiek vaļā no šiem deviņpadsmitā gadsimta uzskatiem par dabas uzskatiem. Mēs dabai dodam likumus’’. Arī šodien mums ir tādi, kas uzskata, ka var dot dabai savus likumus.

Kaut kur lasīju, ka šodienas liberālisms ir kategoriska patiesības noraidīšana. Šķiet, precīzāku definīciju neatrast. Jau kopš jakobīņu terora, kreisos totalitāristus ir vadījusi tieksme uzdot vēlamo par patieso. Viss, kas ir jaunāks un labāk izklausās, arī ir labāks par to, kas ir senāks, bet pārbaudīts, vai ne? Kategoriski noraidot idejas par iedzimtām atšķirībām, kreisie radikāļi ir mēģinājuši un mēģina uzspiest ideju par cilvēku kā baltu lapu, kuru samaitā tikai sabiedrības sliktā ietekme. Jo vairāk brīvības no sabiedrības, jo lapa baltāka, tīrāka un nesamaitātāka.

Visradikālākās pārmaiņas sabiedrībā notiek nemanāmi gadsimtu laikā. Kreisi-liberālā ideoloģija ir pilnībā nomainījusi klasisko Rietumu domāšanas paradigmu, saskaņā ar kuru dabai ir četri esamības līmeņi – neorganiskais, augu, dzīvnieku un cilvēciskais. Cilvēciskais līmenis ir atvērts garīgajai pilnveidei, bet tikai sabiedrībā. Kā atzina Aristotelis – ārpus sabiedrības var būt tikai Dievs, vai zvērs. Tātad sabiedrība ir nepieciešama nepilnīgā cilvēka pilnveidošanai. Kreisie totalitāristi no sava pasauluzskata pilnībā izdzēsuši ceturto esamības līmeni, jo to neparedz vienlīdzības doktrīna. Nevis kā vajag, bet kā pienākas, vai precīzāk – kā iegribās. Vilinoša doma. Ideāli tiek uzskatīti par kaut ko tumsonīgu un aizspriedumainu – šodien pietiek ar to, ka tu esi un tas, kāds tu esi, jau ir pietiekami labi, lai saņemtu tās pašas tiesības, kas pienākas citiem. Tas tiek dēvēts par progresu, bet patiesībā precīzāks apzīmējums būtu entropija – stabila nekārtības palielināšanās un kārtības sabrukums.

Ideoloģijas un realitātes sadursme

Kad ‘’divi un divi ir pieci’’ mēģina ieviest reālajā dzīvē, mēs saskaramies ar trako mājas cienīgām situācijām, kur ‘’Mīlestības ministrijas’’ iebiedētā sabiedrība spēlē līdzi trako lomām. Mēs visi gribam būt labi un taisnīgi – kurš gan grib skaitīties tumsoņa un neiecietīgais? Tāpēc oficiālā līmenī tiek noliegta patiesība par to, kas ir dzimums, patiesība par to, kas ir ģimene, un patiesība par to, kas ir cilvēks. Īstā ‘’dubultdomas’’ garā mēs pieņemam vienlaicīgi savstarpēji izslēdzošas patiesības, ticam tām abām, vai arī pēc nepieciešamības ignorējam vienu, lai ticētu otrai. Kaut kādā brīdī programmai ir ‘’jāuzkaras’’.

Nesen plaši izskanēja Ketlīnas Dženeres gadījums. Progresīvā cilvēce uzgavilēja faktam, ka vīrietis izliekas par sievieti. Taču drīz pēc tam sekoja melnādaino aktīvistes Reičelas Dolezalas gadījums. Tā pati progresīvā cilvēce nu bija apjukusi – baltādainā sieviete bija izlikusies, ka ir melnādaina. Vai arī nav izlikusies, bet tāda arī ir? Daži paziņoja, ka šie gadījumi nav salīdzināmi, citi atgādināja – pag, pag, vai tad rase arī nebija ‘’sociāls konstrukts’’? Kur starp šiem gadījumiem ir atšķirība? Nerunāsim par indivīdiem, kas uzskata, ka ir dzīvnieki, kas ir iesprostoti cilvēka ķermenī, bet arī tādu ir daudz. Kur ir atšķirība? Tiktāl viss ir samērā nekaitīgi, bet tālāk mums ir gadījumi, kas jau robežojas ar vardarbību pret bērniem, kuros iejaukt vairāki psihiski nelīdzsvaroti indivīdi, kuriem interesē tikai viņu tiesības, ne bērna labklājība. Izlasiet šo piemēru un tad mēģiniet nopietni pateikt, ka tā ir ģimene, kas pelnījusi tādu pašu tiesisko aizsardzību kā ģimene dabiskajā izpratnē!

Propagandas faktors

Lai tādu ideoloģisku uzstādījumu kā ‘’divi un divi ir pieci’’ pieņemtu par patiesu, pietiekot to dzirdēt un redzēt dažādos veidos 400-500 reizes. Visefektīvākais medijs ir kino, kas skatītāju atstāj pasīva uztvērēja lomā. Prasmīgi ievietoti vēstījumi nogulsnējas zemapziņā, kura pēc tam paveic pārējo darbu, saskatot tikai tos argumentus, kas palīdz apstiprināt, ka ‘’divi un divi ir pieci’’. Piemēram, tā var būt kāda komēdija, vai asa sižeta filma, kur cita starpā kāds no pozitīvajiem varoņiem izrādās homoseksuāls. Pārējie filmas dalībnieki par to priecājas, vai arī kāds viņam uzbrūk kā nevainīgam upurim, kas, protams, izraisa līdzjūtību. Filmas mākslinieciskajai vērtībai tas īsti neko nedod, bet sava loma tam visam ir. Ideja tiek pieņemta nekritiski, jo cilvēka prāts ‘’noklusējuma režīmā’’ vienmēr taupa enerģiju un nespēj reflektēt.

Tāpēc vēl jo vairāk, uz visaptverošās ‘’praida’’ propagandas fona smieklīgi ir tie, kas uzskata, ka ir īsti drosminieki un brīvdomātāji, paužot dāsni finansētu oficiālo ‘’partijas’’ līniju. Visi, kas ir bijuši saistīti ar pasākumu organizēšanu, zina, cik grūti ir noorganizēt vienu atsevišķu pasākumu, vai varbūt divus, trīs pasākumus. Rīgas ‘’Praida’’ nedēļas ietvaros ir paredzēti vairāki desmiti pasākumu! Es domāju, ka ikviens no mums labi saprot, ka tas nav iespējams bez milzīgiem finanšu līdzekļiem, ja vien uz ‘’gaismas spēkiem’’ neattiecas citi faktori kā uz parastajiem mirstīgajiem. Nerunāsim par milzīgo rakstu un TV sižetu apjomu, kas arī pauž absolūti vienveidīgu ‘’partijas’’ līniju. Tas viss rada jautājumus par finansējuma avotiem un motīvu tīrību. Vai kāds no šiem 1300 potenciālajiem ‘’Praida’’ dalībniekiem ir mēģinājis noskaidrot, kas tās ir par interešu grupām, kurām ir šāda ietekme, un kāpēc tas tiek darīts? Protams, to jautāt laikam ir naivi…

Nobeiguma vietā

Kas šodien ir drosme un brīvdomība?

Teikt, ka vīrietis ir vīrietis, ka sieviete ir sieviete!

Teikt, ka ģimene ir savienība starp vīrieti un sievieti, kuras rezultātā dzimst bērni!

Teikt, ka divi un divi ir četri!

Divi un divi vienmēr ir četri, neatkarīgi no tā, vai mums tas patīk, vai mums tas šķiet godīgi, toleranti, politkorekti. Divi un divi ir četri pat tad, ja tie, kas to saka, tiek saukti par tumsoņām, kretīniem, ar aizsērējušām smadzenēm un citos lamuvārdos, kas tā vien liecina par šo vārdu paudēju patieso iecietības līmeni. Pat ja Putins starp visiem saviem meliem kādreiz pasaka, ka divi un divi ir četri, mums nav jāizliekas, ka tas ir pieci. Objektīvās patiesības atzīšana nepadara mūs par putinistiem, vai citiem -istiem. Tam nav nekāda sakara ar ideoloģijām un laikmeta tendencēm.

Divi un divi ir četri. Vienmēr!

Multikulturālisma Trojas zirgs

Multiculturalism

Kā cilvēks, kas uzskata, ka runāt var runāt arī ar pretēju uzskatu cilvēkiem, kamēr vien tiek ievērota godīga attieksme, atzīstu, ka pienāk reizes, kad diskutēt par ”scenāriju a”, vai ”scenāriju b” jau pati par sevi ir sakāve. Piemēram, mūsu Austrumu kaimiņš izmanto diskusiju kā ieroci, un tikai. Jo Austrumu kaimiņa mērķis nav godīga viedokļu apmaiņa, bet gan savu interešu uzspiešana. Ja pretējā puse turpina godīgu sarunu, tad rezultāts ir tāds, kāds tas ir – vieni panāk savu interešu realizāciju, bet otrie… var turpināt risināt sarunas jau no zaudētāja pozīcijām.

Par divām sistēmām

opposites5

Turpinot aprakstīt savu politiskās darbības “programmu“, vēlētos apskatīt būtisko jautājumu par sociālo (sabiedrisko) sistēmu, kurā mēs visi esam [spiesti] darboties, vai ņemt vērā, ja veidojam jaunu. Sistēma ir kopums, kurā sastāvdaļas darbojas saskaņoti un savstarpējā atkarībā. Valsts ir šāda sociālā sistēma, tomēr tās realitāte atšķiras no teorijas. Vienmēr esmu centies rakstīt, tikai balstoties uz savu pieredzi un paša izpratni par pastāvošajām tendencēm. Manuprāt, faktiskā sistēma nav ierakstīta konstitūcijā vai kādā citā oficiālā dokumentā. Sistēmas pamatprincipi nemainās atkarībā no vēlēšanām, tomēr vēlēšanas var būt nozīmīgs atskaites punkts, lai notiktu zināma interešu pārkārtošanās sistēmas ietvaros. Sistēmas maiņa nozīmē darbu, kas nav tikai politisks un neiekļaujas četru gadu robežās.