Sadaļa: Ārpolitika un Ģeopolitika

Viņpus federalizācijas un populisma

Vienne_-_Temple_d'Auguste_et_de_Julie_-4

Cilvēki, kas pazīst filozofijas pamatus, zinās, ka pastāv ideja par dialektiku – pretstatu sadursme rada sintēzi. Tas lielā mērā attiecas arī uz ideju vēsturi. Ideju sadursme rada jaunas idejas, kas sevī ietver kaut ko no iepriekšējām idejām, bet vienlaicīgi tās pārvarot. Šodien Eiropas politikā notiek sadursme starp diviem domas virzieniem, kurus varētu apzīmēt kā federalizācijas un populisma idejas.

Brexit ģeopolitiskās sekas Eiropai un Latvijai

brexit1

Nenoliedzami pēdējās nedēļas galvenais notikums bija britu balsojums par Lielbritānijas atdalīšanos no Eiropas Savienības (ES). Šīs iniciatīvas pretrunīgums izpaudās jau mēnešus pirms paša balsojuma. Latvijas gadījumā galvenā pretruna ir starp absolūti atbalstāmo nacionālās pašnoteikšanās principu, kas tiek īstenots šādā referendumā, un mūsu pašu nacionālajām interesēm, kas līdz šim bija cieši saistītas ar Lielbritānijas pozitīvo lomu ES projektā. Lielbritānija un Centrālā-Austrumeiropa ir bijušas Atlantiskās orientācijas galvenās pārstāves ES, kamēr Vācija, Francija un citas Eiropas lielvalstis vēsturiski vienmēr ir bijušas ar mazāk vai vairāk slēptām simpātijām pret Krieviju un tās ‘’Eirāzijas’’ projektiem. Lielbritānijas izstāšanās process būs garš un neskaidrs, taču jau šobrīd ir skaidrs, ka ir notikusi būtiska varas līdzsvara pārbīde, kas var izmainīt situāciju Eiropā.

Liberālisma gals: ‘Case study’ – Zviedrija

MehmetKaplanSwedesWW2ISIS

Latvija pamazām, bet apņēmīgi iekļaujas kopējās Rietumu politiskajās tendencēs. Cīņa par ‘’tikumību’’, LGBT jautājumi, masu imigrācija – tās nav jaunas aktualitātes, bet gan galvenie politiskie cīņas jautājumi Rietumos, kuri arvien vairāk izvirzīsies aktualitāšu priekšgalā arī tieši Latvijā. Latvijas situāciju īpašu padara lielā krievvalodīgo sabiedrības daļa, kas Krievijai ir viens no galvenajiem ģeopolitiskajiem resursiem. Tāpēc jautājumi par, piemēram, okupācijas sekām joprojām aizņems ievērojamu politiskās dienaskārtības daļu – Ušakova nesenais karikatūru skandāls ir šāds piemērs.

Taču ideoloģiskajā jomā arvien vairāk iezīmēsies Rietumu pasaulei aktuāls dalījums. To sauks ļoti dažādos vārdos – konservatīvisms Vs. Progresīvisms, liberālisms Vs. Nacionālisms, globālisms Vs. Suverenitāte (nesaprotamu iemeslu dēļ vārds ‘’kreisais’’ ir rezervēts tieši pro-krieviskajai nometnei – tas padara ideoloģisko klasifikāciju sarežģītāku). Man labāk patīk dalījums – valstiska domāšana un globālistiska domāšana. Tas skaidrāk parāda ideoloģijas subjektu – vieniem ideju centrā ir valsts stiprināšana (šeit loģiski arī seko atbalsts demogrāfijai, robežu sargāšana, vērtību izglītība) , citiem – lojalitāte abstraktai cilvēcei un tās labklājībai (humānais pienākums palīdzēt ‘’bēgļiem’’, valsts varas apšaubīšana hibrīdkara apstākļos…).

Soli priekšgalā nemitīgi atrodas globālistiskās domāšanas pārstāvji – galvenokārt tāpēc, ka viņi steidz Latvijā ieviest tās idejas, kas Rietumeiropā un ASV valda vairākas desmitgades. Tas arī padara paredzamus daudzus nākamos viņu gājienus – un to iznākumu. Ar Latviju nenotiek nekas unikāls – tikai viss tas, kas ar nelielu laika nobīdi ir noticis ar Rietumeiropu. Zviedrija vienmēr interesants pārdomu temats – pirmkārt, tā ļoti radikāli ievieš dažādus sociālos eksperimentus, kas vērsti uz tradicionālās sabiedrības pārveidošanu; otrkārt, tā arī atrodas ļoti tuvu mums kaimiņos, tāpēc ir vieglāk apzināties riskus, ko šāda sabiedrības pārveidošana nes (atšķirībā no ASV aktualitātēm, kuras daudziem Latvijā joprojām šķiet kā tālas un nesaistošas, kaut arī, piemēram, ‘’trans-seksuāļu labierīcību problēma’’ pateicoties Stambulas konvencijai drīz varētu kļūt aktuāla arī Latvijā).

Eiropas kognitīvā disonanse

Brisele

Kognitīvā disonanse ir stāvoklis, kurā indivīds vienlaicīgi tic divām savstarpēji izslēdzošām idejām, veic darbības, kas neatbilst paša uzskatiem, vai ir spiests uzzināt informāciju, kas apdraud viņa uzskatus. Šī, manuprāt, ir atbilstoša diagnoze visai Eiropai pēc Madrides Londonas Parīzes Briseles terora aktiem.

Rietumu marksisms – īsa vēsture (jeb kā Rietumi pazaudēja paši sevi)

AdornoHorkheimerHabermasbyJeremyJShapiro2

1991. gadā mums šķita, ka mēs atgriežamies vecajos, labajos Rietumos. Patiesība bija tāda, ka šādu Rietumu vairs nebija. Kamēr Latvija atradās aiz ‘’dzelzs priekškara’’, kur visi par komunisma ‘’neizbēgamo uzvaru’’ runāja vienu, bet domāja citu, Rietumu intelektuāļi patiesi aizrāvās ar marksisma idejām un panāca to atdzimšanu jaunā formā.

Latvijas ģeopolitiskās intereses

Obama_nightmare500

Ģeopolitika – zinātne par ģeogrāfijas ietekmi uz starptautisko politiku – ir veids kā racionāli izskaidrot lielvalstu stratēģiju attiecībā pret citām lielvalstīm un, kas ir svarīgākais mums, arī stratēģiju attiecībā uz nelielajām valstīm. Tas ir arī veids kā šo stratēģiju paredzēt, balstoties uz ģeopolitiskās domas adekvātu izpratni. Lai arī vārdu salikums ‘’ģeopolitiskā situācija’’ ir ieguvis teju maģisku varu, šķiet šī ģeopolitiskā situācija ir vien papildinājusi politiķu vārdnīcas, bet ne likusi sākt domāt tā, kā domā lielie ģeopolitiskie ‘’dzirnakmeņi’’ – ASV un Krievija, lai starp šiem dzirnakmeņiem nodrošinātu Latvijas drošību. Par to liecina uzticība Vācijas ārpolitiskajiem un pat iekšpolitiskajiem uzstādījumiem, saistot to ar NATO, un Rietumu pasaules nostāju.

Latvijā politkorektums varbūt ir kaut kas jauns, bet Rietumos tas vairumam jau ir apnicis

profils1

Intervē – Dace Kalniņa, Laila Ozoliņa

Kādas ir tuvākās prioritātes partijas ģenerālsekretāra amatā? Kāds ir Tavs redzējums par mūsu partijas attīstību? Vai ir kas tāds, ko vēlies kardināli mainīt?

Kardināli nekas nav jāmaina, jo Nacionālā apvienība kā konservatīva organizācija darbojas ar cieņu pret tradīciju, kas arī dod drošus panākumus nākotnē. Protams, dienaskārtību politiskajām partijām nosaka arī vēlēšanas. Tas kaut kādā ziņā atvieglo mūsu darba plānošanu. 2017. gada pašvaldību vēlēšanas pienāks ļoti ātri, kas arī ir viena no prioritātēm. Pēc tam ir 2018. gada Saeimas vēlēšanas. It īpaši ņemot vērā atsevišķu partiju sabrukuma procesu, ir pienācis īstais brīdis darīt visu iespējamo, lai nākamajā Saeimas sasaukumā vairs nebūtu ar nekonstruktīviem partneriem jāstrīdas  par pašsaprotamām lietām, kā, piemēram, demogrāfija vai latviešu valoda skolās.

Tas, ko varētu attīstīt vairāk tieši partijas organizācijā, ir jauniešu organizācija kā struktūrvienība ar atšķirīgu misiju, proti, tās sabiedriskā darbība, par pamatu ņemot mūsu ideoloģiju un vērtības. Piemēram, ļoti laba ir zibakciju metode. Šādas spilgtas akcijas sabiedrības apziņas atmodināšanai ir nepieciešamas. Varbūt jauniešiem ir pienācis laiks atgriezties pie šādām interesantām metodēm, ko agrāk izmantoja “Visu Latvijai!” kā sabiedriska organizācija.

Šokējoši paredzamā Parīze…

Iespējams tikšu vainots neiejūtībā, steidzoties analizēt Parīzes slaktiņu, taču tieši racionāls konflikta izvērtējums, manuprāt, ir visvairāk nepieciešams. Tāpat paredzu, ka tieši no šāda izvērtējuma valdošais ‘’establishment’’ visvairāk centīsies izvairīties, jo tas absolūti diskreditē visu Eiropas politisko virzienu, kas tajā ir valdījis kopš 1968. gada radikālo liberāļu nākšanas pie varas. Tā vietā varam sagaidīt – 1) Aicinājumus uz līdzjūtību, bet vienlaikus ‘’atteikšanos kādu vainot’’; 2) Mantru ‘’visi musulmaņi nav tādi’’, it kā nepietiktu ar radikāļu ‘’avangardu’’ ISIS, kas ir tikai vispārējas Islāma Atdzimšanas viena no izpausmēm civilizāciju sadursmē; 3)Mēģinājumus pārdēvēt šo civilizāciju un kultūru sadursmi politkorektos terminos – kā, piemēram, uzbrukums ‘’Charlie Hebdo’’ tika dēvēts par ‘’uzbrukumu vārda brīvībai’’, pilnīgi noklusējot pašu būtisko, bet vēršot uzmanību uz virspusējo; 4)Pēc kāda laika absolūti nekaunīgi mēģinājumi izmantot šo krīzi tālākas Eiropas federalizācijas veicināšanai vai pat imigrācijas plūsmas paplašināšanai, pēc principa – pārspēt nekaunību ar vēl lielāku nekaunību; 5)Mēģinājumi apvainot pamatotu kritiku līdzšinējai multikulturālisma politikai kā ‘’populistisku’’, ‘’amorālu’’ un, protams, ‘’putinistisku’’, ņemot vērā, ka Krievija izmantos Eiropas acīmredzamās kļūdas saviem mēŗkiem.

Arī man sāp, jo franču nāciju uzskatu par mūsu brāļiem. Jūtu līdzi, bet tieši tāpēc atsakos pamest novārtā veselo saprātu un klusēt par absolūto ļaunumu, par ko atbildīga ir sīka, bet ārkārtīgi ietekmīga antieiropeiska Eiropas elite. Notikušo nedrīkstam ļaut pārvērst par interneta līdzjūtības kampaņu, kas nosaukta maldinošos jēdzienos. Nedrīkstam ne mirkli noticēt to liekuļu līdzjūtībai, kas ir veicinājuši Eiropas pārvēršanu par konfliktu zonu.
Tas viss bija paredzams. Tā būtu pārāk liela cieņas izrādīšana atsevišķiem indivīdiem, ja tagad meklētu bravūrīgos kādas partijas aktīvistu ierakstus, kuri pirms kāda laika absolūtā pārliecība apgalvoja, ka ISIS uzbrukumi Eiropai nav iespējami. Starp liberālo narcismu un realitātes neredzēšanu ir korelācija.
Kāpēc tas bija paredzams?

1. Multikulturālisms kā tāds nestrādā. Nekad nav strādājis! Vēl vairāk – visas multikulturālās valstis ir sabrukušas vairāk vai mazāk asiņainos konfliktos. PSRS sabrukums izgāja cauri relatīvi viegli, kaut arī Ukrainas konflikts ir sekas tā laika multikulturālismam. Dienvidslāviju mēģināja apvienot divreiz pagājušā gadsimta laikā un abas reizes tas beidzās ar slaktiņu. Sīrija bija multikulturāla valsts, kuras konflikts starp rietumnieciskajiem arābu nacionālistiem, kristīgās un musulmaņu civilizācijas pārstāvjiem ir pārcēlies uz Eiropu ar ‘’velkomistu’’ kaislīgu atbalstu.

2. Kopš pagājušā gadsimta vidus ir veicināta imigrācija Eiropā, ignorējot imigrantu civilizācijas atšķirības, jo cilvēks taču ir ‘’balta lapa’’, ko var pārrakstīt pēc sirds patikas. Vai tomēr nevar? Eiropas radikālo liberāļu elite ir veicinājusi eiropiešu etnomazohismu – naidu pret savu kultūru un nevēlēšanos to aizstāvēt, kā arī ksenofīliju – bezierunu mīlestību pret visu svešo, neaizdomājoties, ka svešais ienīst visus ‘’neticīgos’’, lai cik tie labi un toleranti arī necenstos būt. Civilizāciju konflikts ir nostiprinājies Eiropas lielpilsētu nomalēs, ik pa laikam izpaužoties dažādu grautiņu, seksuālo noziegumu un vispārējas spriedzes formā, taču 2015. gadā tika ieslēgts ‘’overdraivs’’. Izmantojot reālu bēgļu krīzi Sīrijā, tika īstenota vesela Eiropas pamatiedzīvotāju aizvietošanas operācija. Civilizāciju konflikts paplašinās un tiek dēvēts par ‘’iespēju pārvarēt bailes’’. Imigrācijas veicinātājiem bija ideoloģiska motivācija Eiropas sabiedrību etniskai pārveidei (http://www.telegraph.co.uk/news/uknews/law-and-order/6418456/Labour-wanted-mass-immigration-to-make-UK-more-multicultural-says-former-adviser.html). Eiropai bija ‘’jāiesmērē dažādība’’. Nesakiet, ka viņi nav pelnījuši visas dusmas par notikušo! Valstsvīram ir jādomā par to kā saglabāt savu tautu, kā veicināt tās labklājību un mūžību, nevis jānodarbojas ar globālisma projektiem, ignorējot veselo saprātu un visu vēsturisko pasaules pieredzi. Eiropa ir vienlaicīgi atbalstījusi Rietumu karadarbību musulmaņu valstīs, Irākas un Lībijas sabrukumu, kas ļāva izveidoties ISIS, un pastiprinājusi imigrāciju no šiem reģioniem – vai var būt vēl pašnāvnieciskāka politika?

3. Kopā ar ‘’bēgļiem’’ Eiropā ieradās ISIS kaujinieki. Vai tie, kas paveica teroraktus Parīzē, nāca ar šo imigrācijas vilni, tas pagaidām paliek atklāts jautājums, bet tas ir virspusējs jautājums. Fakts, ka dažas no ziņām neatbilda patiesībai, tika izmantots, lai noklusētu, piemēram, to, ka saskaņā ar Norvēģijas izlūkdienestiem starp 1000 ANO apstiprinātājiem bēgļiem ir vidēji 5-10 teroristi, kas ir saistīti ar ISIS vai Al Qaida (http://www.newsinenglish.no/2015/06/01/terrorists-found-among-un-refugees/). Daudzi fakti nāca arī no citiem nopietniem avotiem. Eiropa tika brīdināta: ( https://translate.google.lv/translate?sl=fr&tl=en&js=y&prev=_t&hl=lv&ie=UTF-8&u=http%3A%2F%2Fm.lavoixdunord.fr%2Fregion%2Fcalais-un-djihadiste-recherche-parmi-les-migrants-ia33b0n3034830%23.VfFgYfvd-HQ.twitter&edit-text=
http://bigstory.ap.org/article/29599fc513b8443085e63c60fbf11c3c/eu-official-terrorists-could-cross-mediterranean-europe). Pēc ‘’Charlie Hebdo’’ uzbrukumiem ‘’vārda brīvībai’’ sekoja uzbrukums vilcienam Amsterdama-Parīze. Tas tika neitralizēts un tieši tāpēc – ātri aizmirsts. Francija jau sen ir pārvērtusies par starpcivilizāciju konfliktu zonu, tikai tagad tas ir izpaudies tik skarbā veidā.

Ja Parīzes notikumi neliks Eiropai mainīt savu imigrācijas politiku, savu ārējo robežu politiku un attieksmi pret islāmu, tad jāsecina, ka liberālisms pusgadsimta laikā ir iznīcinājis jebkādus pašsaglabāšanās instinktus.

Mums svarīgāks saturs, nevis politiskie darījumi. LA saruna ar NA ģenerālsekretāru Raivi Zeltītu

Zeltits-477x360

Māris Antonevičs

Raivis Zeltīts politikā iesaistījās pirms pieciem gadiem, vēl būdams vidusskolnieks. Šobrīd viņš ir Nacionālās apvienības ģenerālsekretārs un valdes loceklis, kā arī Mārupes domes deputāts. Strauja izaugsme… 
R. Zeltīts uzskata, ka to pašu varētu teikt arī par Nacionālo apvienību, kurai šobrīd esot nostiprināšanās laiks.

Multikulturālisma Trojas zirgs

Multiculturalism

Kā cilvēks, kas uzskata, ka runāt var runāt arī ar pretēju uzskatu cilvēkiem, kamēr vien tiek ievērota godīga attieksme, atzīstu, ka pienāk reizes, kad diskutēt par ”scenāriju a”, vai ”scenāriju b” jau pati par sevi ir sakāve. Piemēram, mūsu Austrumu kaimiņš izmanto diskusiju kā ieroci, un tikai. Jo Austrumu kaimiņa mērķis nav godīga viedokļu apmaiņa, bet gan savu interešu uzspiešana. Ja pretējā puse turpina godīgu sarunu, tad rezultāts ir tāds, kāds tas ir – vieni panāk savu interešu realizāciju, bet otrie… var turpināt risināt sarunas jau no zaudētāja pozīcijām.