Sadaļa: Nacionālisma idejas

Atgriežoties pie Agra Liepiņa raksta “Salmu līderi”

Print

Ar mākslinieku un publicistu Agri Liepiņu mūs šķir paaudzes, bet vieno vēlme Latviju redzēt latvisku un stipru. Pārdomas par latvisko partiju trūkumiem nereti pārņem arī mani. Tik ļoti gribas, lai viss ir ideāli! Bet vai tas ir iespējams?

Nomainīt Putina režīma miniatūro variantu Rīgā ir ļoti būtiski ikvienam apzinīgam latvietim. Bet tas var izrādīties nesasniedzams uzdevums, ja atkāpsimies ikreiz, kad kaut kas nenotiek pēc ideālā scenārija. Ideālā scenārija – protams, mūsu katra personīgajā izpratnē. Reizēm esam gatavi nojaukt to, kas jau uzbūvēts, tikai tāpēc, ka teorētiski vajadzētu būt vēl labāk. Stāsts “jūs neesat gana labi” no dažādiem komentētājiem ir pavadījusi Nacionālo apvienību visā tās vēsturē. Un tomēr rezultāti sasniegti, jo pietiekoši daudzi cilvēki (tai skaitā Agris Liepiņš) paši ieguldījuši savu laiku un spēkus, lai būtu labāk. Jā, “Saskaņai” ir vienojošs līderis Ušakova personā. Bet šis līderis ir tāpēc, ka ir arī atbalstītāji, kas uzticas, atbalsta un paliek uzticīgi arī pie grūtībām.

Jāatzīst, ka tieši atsevišķas “dzeltenas” epizodes publiskajā telpā gūst nesamērīgi augstu interesi un iztirzājumu, kamēr ikdienas it kā garlaicīgie rutīnas darbi paliek plašāk neizdaudzināti. Pieminētais Ušakovs katru savu soli vienpusēji slavinoši ataino reklāmās, ko apmaksā par nodokļu maksātāju naudu. Nacionālai apvienībai šādas naudas nav, bet regulārus labo darbu sarakstus mediji, protams, ka tāpat vien nepublicēs. Jaunu darbavietu veidošana Latgalē, krietni lielāks materiālais atbalsts neskaitāmām ģimenēm ar zemākiem ienākumiem, apturēts uzturēšanās atļauju tirgošanas bizness, panākts, ka skolās būs aizliegts izplatīt pretvalstisku informāciju un būs jāievēro valstiskās audzināšanas minimums… aiz šiem un daudziem citiem pasākumiem atrodas Nacionālās apvienības ikdienas darbs, bet diemžēl aisberga redzamā daļa bieži vien izrādās “ministra skapji”. Bez Nacionālās apvienības jau šodien Latvija būtu cita. Ar Saskaņu valdībā un krievu valodas arī formālu atgriešanos agrākajā godā.

Manuprāt, ir bīstami, ja nenozīmīgas detaļas kļūst svarīgākas par būtību. Labs piemērs ir Baibas Brokas kandidatūra uz Rīgas mēra amatu. Ja mūsu kritēriji tam, lai noraidītu kāda cilvēka potenciālu, ir, piemēram, bērnības draudzene, kura izvēlējusies politiski nepareizo vīru, tad mēs ātri varam palikt bez sabiedrotajiem. Ar Baibu Broku man ir iespēja strādāt ikdienā un līdz ar to redzēt kodolu. Aiz dzeltenām ziņām par draudzeņu radurakstiem ir konsekventa latviska pārliecība un pats galvenais – reālas spējas aizstāt pašreizējo Rīgas domes vadītāju. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas pierādīja, ka šo spēju cilvēki novērtē, jo tieši Baibai bija vistuvākais rezultāts, lai Ušakovu nomainītu.

Nacionālai apvienībai ir gan svaigas idejas, gan spēcīgi līderi, taču darbs reizēm notiek rutīnas līmenī. Tas nedod tādu emocionālu piepildījumu publikai kā, piemēram, savulaik Abrenes aizstāvības akcija. Bet, iespējams, ka tieši šis ikdienas darbs ir vēl grūtāks. Ikdienā piedaloties partijas aktivitāšu norisēs un organizēšanā arī man sanāk gan vilties, gan arī atgūt ticību, ka mana partijas izvēle ir bijusi pareizā. Šī ticība ir noturīgāka par īsiem vājuma brīžiem.

Nacionālai apvienībai joprojām ir, kur augt, bet uzskatu, ka tā ir uz pareizā ceļa. Katrās vēlēšanās tā ir pārspējusi visas reitingu prognozes un pierādījusi, ka tomēr var paveikt ļoti daudz. Tas ir noticis ne tikai partijas aktīvā kodola entuziasma dēļ, bet arī tāpēc, ka ir bijuši cilvēki, kas saprot, ka šī partija nav tikai viena no izvēlēm. Tā ir nepieciešamība, lai pastāvētu Latvija kā nacionāla valsts.

*Publicēts “Latvijas avīzē” – 2017. gada 26. janvārī

Viņpus federalizācijas un populisma

Vienne_-_Temple_d'Auguste_et_de_Julie_-4

Cilvēki, kas pazīst filozofijas pamatus, zinās, ka pastāv ideja par dialektiku – pretstatu sadursme rada sintēzi. Tas lielā mērā attiecas arī uz ideju vēsturi. Ideju sadursme rada jaunas idejas, kas sevī ietver kaut ko no iepriekšējām idejām, bet vienlaicīgi tās pārvarot. Šodien Eiropas politikā notiek sadursme starp diviem domas virzieniem, kurus varētu apzīmēt kā federalizācijas un populisma idejas.

EKRE kongress, Orlando, regresīvie ultraliberāļi

EKRE kongresā

Igaunijas konservatīvie audzē muskuļus

Pagājušajā svētdienā man bija tas gods piedalīties Igaunijas Konservatīvās Tautas partijas (EKRE) kongresā Pērnavā. Šī mūsu sadarbības partija aug gan kvalitatātē, gan kvantitātē. Partija pēdējos gadus ir ļoti veiksmīgi sevi parādījusi kā vienīgo alternatīvu tiem politiskajiem spēkiem, kas ir iestājušies par tādiem sabiedrībā ne pārāk populāriem jautājumiem kā partnerattiecību jautājums un imigrantu kvotu pieņemšana. Vēlētāji ir arī sodījuši gļēv-konservatīvākos spēkus, kuri pazaudēja savu ideoloģisko kodolu un politkorektuma vārdā nodeva savas vērtības, mainot savu izvēli uz daudz noteiktāko EKRE – tendence, kas raksturīga visai Rietumu pasaulei. Savā uzrunā norādīju, ka visā Rietumu pasaulē notiek fundamentālas pārmaiņas. ‘’Mainstream’’ mediji to var saukt dažādi, bet tā būtībā ir demokrātija – cilvēki grib atgūt pašnoteikšanās tiesības pār savām valstīm, nevis paļauties, ka nelielas, bet ļoti skaļas liberāļu elites utopija tiem nesīs ko labu. Šīs utopijas sekas tika izjustas gan Briselē, gan Parīzē, gan Ķelnē. Izteicu prognozi, ka ar to viss nebeigsies un sekos arī citas traģēdijas, kamēr vien politiķi, kuri neatbild savu tautu priekšā, bet tā vietā atbild abstraktas ‘’cilvēces’’ (t.i. de facto – neviena) priekšā turpinās iesākto. Pagāja vien pāris stundas…

Eiropas kognitīvā disonanse

Brisele

Kognitīvā disonanse ir stāvoklis, kurā indivīds vienlaicīgi tic divām savstarpēji izslēdzošām idejām, veic darbības, kas neatbilst paša uzskatiem, vai ir spiests uzzināt informāciju, kas apdraud viņa uzskatus. Šī, manuprāt, ir atbilstoša diagnoze visai Eiropai pēc Madrides Londonas Parīzes Briseles terora aktiem.

Piezīmes par konservatīvismu

Austras Koks

Konservatīvisms nav turēšanās pie pagājušā, bet gan pagātnes respektēšana radot ko jaunu. Konservatīvisms nenoliedz pārmaiņas sabiedrībā (sociālo konstruktīvismu), bet tas arī nenoliedz dabas uzliktos nosacījumus, no kuriem cilvēks nav neatkarīgs (bioloģiskais konstruktīvisms). Tātad konservatīvisms atzīst cilvēka dabu, tas to ņem vērā un neatļaujas eksperimentus, kas paļaujas uz sabiedrības pārkārtošanu kā pietiekamu iemeslu, lai radītu paradīzi zemes virsū, piemēram, komunisma vai globālisma eksperimentu. Konservatīvais sāk ar to, kāda sabiedrība ir, nevis kāda sabiedrība varētu būt. Pārmaiņas tiek radītas evolucionāri, nevis revolucionāri – augošas piramīdas formā, kuras pamatā ir fundamentāli fakti par cilvēka bioloģiju, psiholoģiju, kā arī neskaitāmu paaudžu laikā radītais kultūras mantojums, atziņas par ētiku, estētiku, patiesību, sabiedrību un citiem jautājumiem, kur atbildes jau reiz ir rastas un tās nav no jauna jāmeklē.

Fanātiķu gūstā

fanātiķi

Dzīve mums dod piemērus, kas pasaka vairāk nekā tūkstoš vārdu. Vakar ziņās Radio izskanēja Irānas ajatollas teiktais par pravieša karikatūrām kā zaimojošām un nosodāmām. Drīz pēc tam sekoja kādas eiroparlamentārietes pamācības Straujumas kundzei, kur A. Bērziņa „homofobija” arī tika skaidrota kā zaimojoša un nosodāma… Katram savi svētumi, vieniem Dievs un pravietis, citiem cilvēks un manta, bet kurā brīdī šeit parādās „vārda brīvība”?

Mana runa 2014. g. NA kongresā

_MG_1580

Sveicināti kongresa delegāti un viesi! Pasludinu Nacionālās apvienības Domes sēdi par atklātu.

Šodien mēs esam sanākuši ne tik daudz lai balsotu par vieniem vai otriem jautājumiem, bet lai uz nelielu brīdi apstātos, padomātu par to, kas esam šobrīd, un ieskicētu nākotnes plānus partijai, kuras veidotāji esam mēs paši.

Patriotiskā audzināšana – mūsu nākotnes garants!

Jaunsardze-3

Runāt par patriotisko audzināšanu mēdz uzskatīt par slikto toni – galu galā jebkādu vērtību izcelšana neiederas postmodernajā domā. Tomēr realitātē vienmēr notiek cīņa par cilvēku sirdīm un prātiem – patīk tas vai nē. Arī arguments, ka nedrīkst pieļaut “ideoloģijas” mācīšanu skolās, ir tikai līdzeklis to rokās, kuri grib mācīt savējo ideoloģiju. Tikai pirmajā gadījumā to ar atklātiem līdzekļiem un diskusijām grib ieviest tautas izvēlētie pārstāvji, kuriem vēlētāji ir deleģējuši viņu uzskatu realizēšanu valsts dzīvē. Otrajā gadījumā tas notiek bez diskusijām, aizmuguriski, ar “Ziemeļvalstu ministru padomju”, dažādu fondu u.c. noslēpumainu iestāžu palīdzību, un vienā jaukā brīdī mēs bērnudārzos redzam dažādas “pepijprinču” grāmatiņas. Vai Latvijas bērnus audzinās MTV šovi, 1. Baltijas kanāls, vai tomēr arī valstij būs kāda teikšana – tikai tāda ir izvēle. Ja kādam šķiet, ka viņš var būt “apolitisks”, nenozīmē, ka citi to pieļaus. It īpaši jau mūsu ģeopolitiskajā situācijā. Visai drīz šis “apolitiskais” cilvēks sāk atkārtot dažādas idejas un frāzes, kuras nav radušās šī cilvēka paša pārdomu rezultātā, bet gan “iedvestas” no citiem avotiem, tādējādi kalpojot citu politiskajām, ekonomiskajām u.c. interesēm.

Sabiedriskās domas veidošana var notikt vai nu bez mums, vai ar mums. Domāju, ka Latvijas interesēs ir, lai tas notiek ar mūsu pašu līdzdalību. Latvijas interešu jautājums nav tikai subjektīva tērzēšana – jautājums, vai daudzi tūkstoši šaubu pilno Latvijas iedzīvotāju uzlūkos Latviju kā valsti, kurā veidot savas ģimenes, savu nākotni, vai arī uzķersies uz ideju par Krievijas varenības atjaunošanu, tieši ietekmēs mūsu drošību tuvākajos gados. Krievijas varenības atjaunošana ir iespējama tikai ar asiņaina konflikta palīdzību, tāpēc šī ideja pašu mājās ir jānocērt jau saknē. Tāpēc sniegšu savu ieskatu tajā, kāpēc manuprāt patriotiskajai audzināšanai ir tik izšķiroša nozīme, ja mēs veidojam drošāku un taisnīgāku Latviju.

Par divām sistēmām

opposites5

Turpinot aprakstīt savu politiskās darbības “programmu“, vēlētos apskatīt būtisko jautājumu par sociālo (sabiedrisko) sistēmu, kurā mēs visi esam [spiesti] darboties, vai ņemt vērā, ja veidojam jaunu. Sistēma ir kopums, kurā sastāvdaļas darbojas saskaņoti un savstarpējā atkarībā. Valsts ir šāda sociālā sistēma, tomēr tās realitāte atšķiras no teorijas. Vienmēr esmu centies rakstīt, tikai balstoties uz savu pieredzi un paša izpratni par pastāvošajām tendencēm. Manuprāt, faktiskā sistēma nav ierakstīta konstitūcijā vai kādā citā oficiālā dokumentā. Sistēmas pamatprincipi nemainās atkarībā no vēlēšanām, tomēr vēlēšanas var būt nozīmīgs atskaites punkts, lai notiktu zināma interešu pārkārtošanās sistēmas ietvaros. Sistēmas maiņa nozīmē darbu, kas nav tikai politisks un neiekļaujas četru gadu robežās.

Mums ir vajadzīgi valstsvīri!

18 novembris

 iepriekšējā rakstā minēju, manuprāt, ikvienam, kurš, līdzīgi kā es, domā saistīt savu dzīvi ar politiku, būtu pašiem sev jāatbild uz svarīgo jautājumu – kāpēc? Kāpēc un ar kādu mērķi iesaistīties politikā? Domājot par mērķa realizēšanu, jautājums galu galā nonāk līdz dilemmai – iekļauties sistēmā, kas nav radīta ar prioritāti nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu, vai to mainīt?