Sadaļa: Par Latviju

Ikdienas varonība

18 novembris

*Raksts publicēts novembra “Mārupes Vēstīs”

Novembris ir patriotu mēnesis, kad atzīmējam valsts svētkus. Tuvojoties Latvijas simtgadei, šie svētki iegūst īpašu nozīmību, dodot iemeslu atskatīties uz izšķirošajiem mūsu valsts tapšanas brīžiem. Vienlaikus arī jādomā ir par to, kā uz mūsu laiku atskatīsies pēc vēl simts gadiem dzīvojošie. Un vai vispār būs kādi, kas atskatās? Vai būs tie, kas jūt saikni ar šodienas mums, tāpat kā mēs jūtam saikni ar latviešu strēlniekiem un brīvības cīnītājiem? Brīvības cīņās kritušie izcīnīja iespēju mums šodien dzīvot savā valstī. Tas bija viņu upuris un viņi apzinājās, ka varētu iet bojā. Viņi darīja to, kas jādara.

Nesen pieminējām pirmos kritušos latviešu strēlniekus, kuri krita 1915. gada 25. oktobrī. Viens no viņiem – Jēkabs Voldemārs Timma – pirms savas nāves kādā vēstulē rakstīja: “Drīz mēs iesim cīņā par savu tēviju un brīvību, cīņā pret barbariem. Vai vinnēsim, vai paspēlēsim, to nezinām. Un ja mēs arī cīņu zaudētu, dzīvus mūs prūši rokā nedabūs un mūsu dzimtenē tie varēs ienākt tikai pār mūsu līķiem, asins peļķēm un gruvešu kaudzēm. Tad jums dzīvajiem būs ko pieminēt mūsu cīņas. Paliekiet visi mīļi sveicināti, sveicini no manis brāli un māsiņu. Kas zin, varbūt, ka mēs vairs nesatiksimies.”
Viņam bija tikai 19 gadu un viņš pieteicās brīvprātīgi. Pēc viņa sekoja vēl daudzi simti un tūkstošu kritušo. Latvijas neatkarība tolaik šķita vēl kaut kas tāls un nereāls, taču Jēkaba Timmas un daudzu tūkstošu cīnītāju sirdīs jau valdīja savas zemes saimnieka attieksme – lai notiek kas notikdams, bet mēs savu tēviju aizstāvēsim! Tā arī bija viņu varonība – varēšana un beigās arī uzvarēšana. 11. novembrī mēs godinām šos kritušos – gan latviešu strēlniekus, gan vēlākos brīvās Latvijas karotājus -, bet vienlaikus arī svinam viņu uzvaru. Uzvaru, kas nosargāja 1918. gada 18. novembrī dibināto valsti. Valsti, kuras mērķis ir rakstīts Satversmē: garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.

Šodien mēs dzīvojam daudz drošākos apstākļos un uzdevumi ir citi. Ja latviešu strēlnieki un brīvības cīnītāji neatkarības liesmu izcīnīja, tad mums šī liesma jāuztur, lai tā degtu mūžīgi. Lai arī pēc simts gadiem būtu latvieši, kas kopā ar saviem bērniem 11. novembrī pieminēs kritušos Brīvības cīnītājus un varbūt arī atcerēsies mūs pašus – kā tiltu starp laikmetiem. Tāpēc šodienas varonība nevar izspausties kā tas bija 1915. gadā Tīreļpurvā, 1919. gadā Daugavmalā – un paldies Dievam, ka tā. Šodien varoņi var būt visi, jo ikviens, kas dod savu pienesumu latviešu nācijas, latviešu valodas un kultūras pastāvēšanai un attīstībai, ir brīvības cīnītāju darba augļu baudītāji un arī viņu darba mantinieki. Šodienas varonība var izpausties ikreiz, kad kāds izdara savu darbu labāk kā vakar; kad kāds palīdz citam tautietim, kas nonācis grūtībās; kad kāds izaudzinājis savus bērnus par krietniem pilsoņiem. Jau šodien mēs veidojam sava novada identitāti un kultūras mantojumu nākotnei. Tik tiešām, nav neviena, kas nevarētu būt varonis šodien – un varbūt tas nav mazāk grūti kā doties karā, jo no miera laika varonības ir grūti uztaisīt asa sižeta filmu. Varonis karā ir kā krītoša zvaigzne, kas mirdz spoži, bet īsi. Bet mums ir jādeg visu laiku. Kaut mums ikdienā būtu tā saimnieka attieksme kāda piemita Jēkabam Timmam un pārējiem Brīvības cīnītājiem. Pieminēsim viņus arī Mārupē – 11. novembrī.

Plkst. 17:00 sadziedāšanās ar NA jauniešiem pie Mārupes vidusskolas
Plkst. 17:30 Lāpu gājiens no Mārupes vidusskolas uz Mārupes kapiem
Plkst. 18:00 Piemiņas mirklis Mārupes kapos
Plkst. 19:00 Kārļa Kazāka koncerts Mārupes Kultūras namā

16. marts – vēsturiskās patiesības izgaismošanas akcija

16.03.17.BBB

Pie latviešu leģionāru tēmas ik pa laikam ir jāatgriežas, lai novērtētu arī to, kādi esam šodien. Latviešu puišu cīņu par brīvu Latviju, kaut arī ar nepareizo sabiedroto, bet pret “pareizo” ienaidnieku, iedvesmoja viņu tēvi – 1919. gada brīvības cīnītāji. Savukārt viņi paši turpina iedvesmot arvien jaunas latviešu paaudzes, kurām ir laimējies pašiem nepieredzēt karu savā dzimtenē.

Protams, Krievija turpinās savu melu izplatīšanas darbu, apsūdzot Latviju “fašisma atdzimšanā”. Tā pati Krievija, kura 21. gadsimta Eiropā ir atgriezusi karu. Tā pati Krievija, kurā pašā ir atdzimis kaut kas nelabs. Ir atkal un atkal jāatkārto vēsturiskā patiesība. Ir jāatkārto patiesība par 1907. gada Hāgas konvenciju, kas aizliedza mobilizēt armijā okupēto zemju iedzīvotājus. Tas bija iemesls tam, kāpēc Austrumeiropas tautas tika mobilizētas nevis armijā, bet gan SS, kas formāli bija nemilitāra struktūra. 1943. gadā vācu varas izsludinātā pavēle par Latvijas jauniešu iesaukšanu militārajā dienestā bija starptautisks pārkāpums. Protams, daļa leģionā iestājās arī brīvprātīgi, lai cīnītos pret PSRS režīmu, kura nodarījumus latviešu tautai mēs nesen visi varējām redzēt lieliskajā filmā “Melānijas Hronika”. Bet nekādā veidā latviešu leģionam nebija saistība ne ar nacionālsociālisma ideoloģiju, ne ar tā noziegumiem. Tieši tāpēc sabiedrotie pēc kara beigām ļāva latviešu leģionāriem apsargāt nacistiskos kara noziedzniekus Nirnbergā. Viestura rota, kuras karogs bija Latvijas karoga krāsās, sastāvēja no bijušajiem latviešu leģionāriem. Vai tad sabiedrotie “fašistiem” kaut ko tādu atļautu?

Tāpēc pieminēt latviešu karavīrus mūsu galvaspilsētā pie Brīvības pieminekļa, kas celts par tautas ziedotajiem līdzekļiem, ir tikai pašsaprotami. Vismaz tam tā būtu jābūt ikvienam, kam ir veselīga izpratne par nacionālo pašapziņu. Protams, pēdējos gados arī šeit ir izcīnītas sava veida brīvības cīņas. Ne jau latviešu nacionālie karavīri vai Nacionālā Apvienība izvēlējās šo datumu par tādu, kam pievērsta pastiprināta mediju un dažādu organizāciju uzmanība. Tomēr kādam bija mērķis likt latviešiem kaunēties no saviem karavīriem, piespiest mūs doties prom no Rīgas centra uz kapiem. Man ir prieks, ka latvieši nenobijās un, pieaugot izpratnei par vēsturi, latviešu leģionāri, viņu radinieki un atbalstītāji var mierīgi doties pie Brīvības pieminekļa, noliekot ziedus par godu tiem tūkstošiem latviešu leģionāru, kuru kapavietas nav zināmas. Neatkarīgi no PSRS ideoloģiskās pēctecības izraisītas neizpratnes par latviešu leģionu, mums tas ir jāturpina darīt.

Teju ikvienā latviešu ģimenē bija kāds leģionārs, tāpēc 16. martā pasākumos Rīgā un Lestenē ir jāpiedalās tūkstošiem visu paaudžu latviešiem. Latviešu leģionāri un viņu paaudze ir simbols tam, ka vēl nav gana daudz izdarīts mūsu vēstures skaidrošanai. Kamēr leģionāri turpinās būt nepatiesi apsūdzēti no dažādu valstu un organizāciju puses, kamēr vien kāds viņus nosodīs, tikmēr ir īpaši svarīgi turpināt piedalīties 16. marta leģionāru atceres pasākumos un it īpaši – vēsturiskās patiesības izgaismošanas akcijā pie Brīvības pieminekļa.

Atgriežoties pie Agra Liepiņa raksta “Salmu līderi”

Print

Ar mākslinieku un publicistu Agri Liepiņu mūs šķir paaudzes, bet vieno vēlme Latviju redzēt latvisku un stipru. Pārdomas par latvisko partiju trūkumiem nereti pārņem arī mani. Tik ļoti gribas, lai viss ir ideāli! Bet vai tas ir iespējams?

Nomainīt Putina režīma miniatūro variantu Rīgā ir ļoti būtiski ikvienam apzinīgam latvietim. Bet tas var izrādīties nesasniedzams uzdevums, ja atkāpsimies ikreiz, kad kaut kas nenotiek pēc ideālā scenārija. Ideālā scenārija – protams, mūsu katra personīgajā izpratnē. Reizēm esam gatavi nojaukt to, kas jau uzbūvēts, tikai tāpēc, ka teorētiski vajadzētu būt vēl labāk. Stāsts “jūs neesat gana labi” no dažādiem komentētājiem ir pavadījusi Nacionālo apvienību visā tās vēsturē. Un tomēr rezultāti sasniegti, jo pietiekoši daudzi cilvēki (tai skaitā Agris Liepiņš) paši ieguldījuši savu laiku un spēkus, lai būtu labāk. Jā, “Saskaņai” ir vienojošs līderis Ušakova personā. Bet šis līderis ir tāpēc, ka ir arī atbalstītāji, kas uzticas, atbalsta un paliek uzticīgi arī pie grūtībām.

Jāatzīst, ka tieši atsevišķas “dzeltenas” epizodes publiskajā telpā gūst nesamērīgi augstu interesi un iztirzājumu, kamēr ikdienas it kā garlaicīgie rutīnas darbi paliek plašāk neizdaudzināti. Pieminētais Ušakovs katru savu soli vienpusēji slavinoši ataino reklāmās, ko apmaksā par nodokļu maksātāju naudu. Nacionālai apvienībai šādas naudas nav, bet regulārus labo darbu sarakstus mediji, protams, ka tāpat vien nepublicēs. Jaunu darbavietu veidošana Latgalē, krietni lielāks materiālais atbalsts neskaitāmām ģimenēm ar zemākiem ienākumiem, apturēts uzturēšanās atļauju tirgošanas bizness, panākts, ka skolās būs aizliegts izplatīt pretvalstisku informāciju un būs jāievēro valstiskās audzināšanas minimums… aiz šiem un daudziem citiem pasākumiem atrodas Nacionālās apvienības ikdienas darbs, bet diemžēl aisberga redzamā daļa bieži vien izrādās “ministra skapji”. Bez Nacionālās apvienības jau šodien Latvija būtu cita. Ar Saskaņu valdībā un krievu valodas arī formālu atgriešanos agrākajā godā.

Manuprāt, ir bīstami, ja nenozīmīgas detaļas kļūst svarīgākas par būtību. Labs piemērs ir Baibas Brokas kandidatūra uz Rīgas mēra amatu. Ja mūsu kritēriji tam, lai noraidītu kāda cilvēka potenciālu, ir, piemēram, bērnības draudzene, kura izvēlējusies politiski nepareizo vīru, tad mēs ātri varam palikt bez sabiedrotajiem. Ar Baibu Broku man ir iespēja strādāt ikdienā un līdz ar to redzēt kodolu. Aiz dzeltenām ziņām par draudzeņu radurakstiem ir konsekventa latviska pārliecība un pats galvenais – reālas spējas aizstāt pašreizējo Rīgas domes vadītāju. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanas pierādīja, ka šo spēju cilvēki novērtē, jo tieši Baibai bija vistuvākais rezultāts, lai Ušakovu nomainītu.

Nacionālai apvienībai ir gan svaigas idejas, gan spēcīgi līderi, taču darbs reizēm notiek rutīnas līmenī. Tas nedod tādu emocionālu piepildījumu publikai kā, piemēram, savulaik Abrenes aizstāvības akcija. Bet, iespējams, ka tieši šis ikdienas darbs ir vēl grūtāks. Ikdienā piedaloties partijas aktivitāšu norisēs un organizēšanā arī man sanāk gan vilties, gan arī atgūt ticību, ka mana partijas izvēle ir bijusi pareizā. Šī ticība ir noturīgāka par īsiem vājuma brīžiem.

Nacionālai apvienībai joprojām ir, kur augt, bet uzskatu, ka tā ir uz pareizā ceļa. Katrās vēlēšanās tā ir pārspējusi visas reitingu prognozes un pierādījusi, ka tomēr var paveikt ļoti daudz. Tas ir noticis ne tikai partijas aktīvā kodola entuziasma dēļ, bet arī tāpēc, ka ir bijuši cilvēki, kas saprot, ka šī partija nav tikai viena no izvēlēm. Tā ir nepieciešamība, lai pastāvētu Latvija kā nacionāla valsts.

*Publicēts “Latvijas avīzē” – 2017. gada 26. janvārī

Latvijas trīs iespējas un trīs šķēršļi

the-10-most-beautiful-towns-in-latvia-article-from-httptheculturetrip-com-17-2531

Šoreiz vēlējos dalīties savās pārdomās ne tik daudz par ārējiem draudiem un iekšpolitiskām kaislībām, cik par lietām, kuras ir vairāk atkarīgas no mums katra individuāli. Reizēm mums kā latviešiem tās šķiet tik pašsaprotamas, ka mēs par tām neaizdomājamies. Viena no lietām, kas atšķir veiksmīgu cilvēku no ne tik veiksmīga, ir spēja pamanīt iespējas tur, kur citi tās neredz. Līdzīgi ir ar tautām. Un tāpēc tautas ar augstāku pašapziņu spēj panākt daudz lielākus rezultātus globālā līmenī, jo mērķtiecīgi meklē savus veiksmes stāstus. Skaitliski mazai nācijai tas ir vēl izšķirošāk, jo lai mazākums konkurētu ar vairākumu, tam jābūt mērķtiecīgākam un labāk organizētam. Protams, jāspēj arī tikpat vērīgi un godīgi redzēt šķēršļus.

Šeit piedāvāšu savu versiju par Latvijas trīs iespējām un trīs šķēršļiem. Norādītajai secībai nav nozīmes un tā ir tikai viena no iespējamām interpretācijām par šo tēmu. Priecāšos arī par citām versijām, jo, manuprāt, jau pati diskusija, kas koncentrējas tieši uz šādu proaktīvu stipro un ne tik stipro pušu izvērtēšanu, ir svētīga.

Inteliģences atbildība

books-1440449119-600x360

‘’Latvijas zeme ir latviešu tautas dzimtā zeme. Šeit izveidojās latviešu garīgā, reliģiskā un politiskā identitāte. (..) Latviešu tautas dabiskās tiesības ir būt sava likteņa saimniekiem, līdzīgi citām nācijām savā suverēnā valstī.’’

Uzmākšanās ar pilsonību. Dāvana kam?

MIK_1500 COPY

Ziņa par sarunām Simtgades padomē, kur tikusi apspriesta ‘’dāvana Latvijas simtgadē’’ – automātiskā pilsonība Latvijas nepilsoņiem, ir pamatoti radījusi sabiedrības sašutumu. Ideja par ‘’dāvanu’’, kas praksē novestu pie ģeopolitiskas katastrofas Latvijai, un komentāri, ka nedodot pilsonību nepilsoņiem, mēs radām iekšpolitiskos riskus (nevis otrādi!), atgādina lielo melu stratēģiju – jo lielāki un fantastiskāki meli, jo labāk. Ņemot arī vērā ‘’latvisko’’ partiju norobežošanos no šīs idejas, ir visai nesaprotama šāda sabiedrības tracināšana.

Liberālisma gals: ‘Case study’ – Zviedrija

MehmetKaplanSwedesWW2ISIS

Latvija pamazām, bet apņēmīgi iekļaujas kopējās Rietumu politiskajās tendencēs. Cīņa par ‘’tikumību’’, LGBT jautājumi, masu imigrācija – tās nav jaunas aktualitātes, bet gan galvenie politiskie cīņas jautājumi Rietumos, kuri arvien vairāk izvirzīsies aktualitāšu priekšgalā arī tieši Latvijā. Latvijas situāciju īpašu padara lielā krievvalodīgo sabiedrības daļa, kas Krievijai ir viens no galvenajiem ģeopolitiskajiem resursiem. Tāpēc jautājumi par, piemēram, okupācijas sekām joprojām aizņems ievērojamu politiskās dienaskārtības daļu – Ušakova nesenais karikatūru skandāls ir šāds piemērs.

Taču ideoloģiskajā jomā arvien vairāk iezīmēsies Rietumu pasaulei aktuāls dalījums. To sauks ļoti dažādos vārdos – konservatīvisms Vs. Progresīvisms, liberālisms Vs. Nacionālisms, globālisms Vs. Suverenitāte (nesaprotamu iemeslu dēļ vārds ‘’kreisais’’ ir rezervēts tieši pro-krieviskajai nometnei – tas padara ideoloģisko klasifikāciju sarežģītāku). Man labāk patīk dalījums – valstiska domāšana un globālistiska domāšana. Tas skaidrāk parāda ideoloģijas subjektu – vieniem ideju centrā ir valsts stiprināšana (šeit loģiski arī seko atbalsts demogrāfijai, robežu sargāšana, vērtību izglītība) , citiem – lojalitāte abstraktai cilvēcei un tās labklājībai (humānais pienākums palīdzēt ‘’bēgļiem’’, valsts varas apšaubīšana hibrīdkara apstākļos…).

Soli priekšgalā nemitīgi atrodas globālistiskās domāšanas pārstāvji – galvenokārt tāpēc, ka viņi steidz Latvijā ieviest tās idejas, kas Rietumeiropā un ASV valda vairākas desmitgades. Tas arī padara paredzamus daudzus nākamos viņu gājienus – un to iznākumu. Ar Latviju nenotiek nekas unikāls – tikai viss tas, kas ar nelielu laika nobīdi ir noticis ar Rietumeiropu. Zviedrija vienmēr interesants pārdomu temats – pirmkārt, tā ļoti radikāli ievieš dažādus sociālos eksperimentus, kas vērsti uz tradicionālās sabiedrības pārveidošanu; otrkārt, tā arī atrodas ļoti tuvu mums kaimiņos, tāpēc ir vieglāk apzināties riskus, ko šāda sabiedrības pārveidošana nes (atšķirībā no ASV aktualitātēm, kuras daudziem Latvijā joprojām šķiet kā tālas un nesaistošas, kaut arī, piemēram, ‘’trans-seksuāļu labierīcību problēma’’ pateicoties Stambulas konvencijai drīz varētu kļūt aktuāla arī Latvijā).

Kā saglabāt valsti?

Raksts

Atbrīvosimies no naivā priekšstata par varu kā visu acīm redzamu vertikāli un pakļautības hierarhiju. Vara nozīmē spēju likt citiem darboties savu mērķu labā. Šī spēja ir visefektīvākā tad, kad ir jāizmanto minimāli resursi šīs varas īstenošanai, bet paši ‘’varenie’’ ir neredzami, tādējādi potenciālā neapmierinātība par šīs pārvaldības trūkumiem nepārvēršas pretestībā pret ‘’varenajiem’’.

Ja padomāsim par to, kādās struktūrās šo pārvaldības veidu prot īstenot visefektīvāk, tad ātri secināsim, ka tie ir specdienesti. Savukārt valsts, ko vada specdienesti un kuras prezidents pats ir nācis no specdienestiem, iegūst milzīgas taktiskās priekšrocības globālajā cīņā. Krievijas militārais budžets ir desmitkārt mazāks kā ASV militārais budžets. Tā vara balstās uz spēju daudz efektīvāk izmantot tās ierobežotos resursus, ieguldot tos netiešās pārvaldības metodēs un meistarīgi izmantojot informāciju. Ja sadalām varas resursus garīgajos, fiziskajos (militārajos) un finansiālajos, tad garīgā vara ir pati nozīmīgākā. Idejas maina pasauli – gan pozitīvas, gan negatīvas. Viss, ko mēs redzam sev apkārt, reiz ir sācies kā ideja. Krievijai kā nedemokrātiskai valstij ir absolūtās priekšrocības koordinēt dažādus mērķtiecīgus vēstījumus dažādām auditorijām. Mums kā demokrātiskai valstij kā minimums ir jāapzinās šī spēku nesamērība un jāsaprot, ka bieži vien citi liek mums pašiem darboties viņu mērķu labā.

Latvijā politkorektums varbūt ir kaut kas jauns, bet Rietumos tas vairumam jau ir apnicis

profils1

Intervē – Dace Kalniņa, Laila Ozoliņa

Kādas ir tuvākās prioritātes partijas ģenerālsekretāra amatā? Kāds ir Tavs redzējums par mūsu partijas attīstību? Vai ir kas tāds, ko vēlies kardināli mainīt?

Kardināli nekas nav jāmaina, jo Nacionālā apvienība kā konservatīva organizācija darbojas ar cieņu pret tradīciju, kas arī dod drošus panākumus nākotnē. Protams, dienaskārtību politiskajām partijām nosaka arī vēlēšanas. Tas kaut kādā ziņā atvieglo mūsu darba plānošanu. 2017. gada pašvaldību vēlēšanas pienāks ļoti ātri, kas arī ir viena no prioritātēm. Pēc tam ir 2018. gada Saeimas vēlēšanas. It īpaši ņemot vērā atsevišķu partiju sabrukuma procesu, ir pienācis īstais brīdis darīt visu iespējamo, lai nākamajā Saeimas sasaukumā vairs nebūtu ar nekonstruktīviem partneriem jāstrīdas  par pašsaprotamām lietām, kā, piemēram, demogrāfija vai latviešu valoda skolās.

Tas, ko varētu attīstīt vairāk tieši partijas organizācijā, ir jauniešu organizācija kā struktūrvienība ar atšķirīgu misiju, proti, tās sabiedriskā darbība, par pamatu ņemot mūsu ideoloģiju un vērtības. Piemēram, ļoti laba ir zibakciju metode. Šādas spilgtas akcijas sabiedrības apziņas atmodināšanai ir nepieciešamas. Varbūt jauniešiem ir pienācis laiks atgriezties pie šādām interesantām metodēm, ko agrāk izmantoja “Visu Latvijai!” kā sabiedriska organizācija.

”Maidans” un liberālais putinisms

150220090012-ukraine-revolution-file-exlarge-169

‘’Maidana’’ izstāde, kuru gļēvie jau nodēvējuši par ‘’skandalozu’’, lai tādā veidā norobežotos no jebkādas aktīvas rīcības tās aizstāvēšanā, būtu jāaizstāv ikvienam valstiski domājošam latvietim. Kaut vai tikai tāpēc, ka tā ir kā lakmusa papīrs tam, cik Kremļa ietekme ir nostiprinājusies Latvijā. Īstenībā šādai izstādei būtu jābūt ceļojošajai – pēc kāda laika varētu ar sarkanu krāsu iezīmēt visas tās Latvijas pašvaldības, kuras orientējas uz absolūti pretvalstisku un pretrietumniecisku virzienu, tāpēc aizliedz šo izstādi un piesedz vietējos ‘’tituškas’’. Lieliska diagnozes noteikšanas metode! Taču otra būtiskā lieta, ko šī izstāde mums ir parādījusi, ir tieši ‘’latvisko’’ varas struktūru vājums.

Protams, mēs varam aizbildināties ar to, ka izstādes organizētājs ir pateicis kaut ko skandalozu, ka iespējamas problēmas ar autortiesībām. Ir ļoti izdevīgi būt politkorektam tad, kad darīšana ir ar reāliem draudiem, bet klaigāt par ‘’vārda brīvību’’, kad tas ir izdevīgi pašu egoismam. Par kādām vērtībām vai ideoloģiju var šādā gadījumā būt runa? Ne par kādām! Un arī Krievijai nav nekādas ideoloģijas. Vienīgā ideja šajā valstī vienmēr ir bijusi varas ideja. Šī vara izplatās pēc vienkārša principa – visur, kur ir tukšums, kur ir vājums un neskaidrs vēstījums, nāk Krievija ar savu despotisko, bet efektīvo alternatīvu. Kā apturēt šos plūdus? Ne jau ar tukšuma un nevarības idejām, kas vēsta, ka ‘’pasaule mainās un Latvijai ir jāpielāgojas’’. Ja latvieši būtu pielāgojušies katrai varai, kas ir ”nenovēršama”, tad mūsu šeit nebūtu. Jo katra vara sevi pasludina par ”nenovēršamu”. Ukrainas ”Maidans” izdevās tāpēc, ka ukraiņi neuzskatīja, ka Janukoviča režīms ir kaut kas neiznīcināms. Iespējams, ka arī tur bija ”skandalozi” cilvēki. Iespējams, ka arī tolaik Kijevā nebija nokārtotas visas autortiesības. Neko darīt – tāda ir revolūcija! Taču spēja stingri nostāties PAR kaut ko sev svētu un PRET kaut ko, kas to apdraud, ir tas, kas nodrošina brīvību reālajā pasaulē. Abstrakciju pasaulē mēs varam būt drosmīgi ”čārliji”. Mēs varam pat nomainīt savas Facebook profila bildes. Bet vēstures kontekstā tam nav ne mazākās nozīmes.

Tieši konservatīvisms, spēcīga valsts un skaidra ideja rada lielāko konkurenci Putina vēstījumam. Tieši tāpēc pret valsti tiek vērsts hibrīdkarš ar sabiedrības psiholoģisku ietekmēšanu, piemēram, ar huligāniskām akcijām, informācijas kampaņām, piemēram, par ‘’Maidana’’ izstādes organizatoru ‘’skanalozumu’’, kam arī seko politiski lēmumi, piemēram, izstādes aizliegšana… Mērķis ir saliedēt krievvalodīgo sabiedrību, kas ir izcili izdevies, kā arī diskreditēt Latvijas valsti, kas ir izdevies ne mazāk, jo pāris ‘’tituškas’’ netraucēti ir ārdījušies un postījuši pie Ministru Kabineta, bet L. Straujuma ‘’neskatījās pa logiem’’. (‘’LNT: – Jūsu kabineta logi taču atradās pretī šai izstādei. Straujuma: – Parasti es neskatos pa logiem. Es sēžu ar muguru… – Bet tur ir tiešā redzamība vai ne? – Droši vien, ja skatās, tad ir.’’). Arī Putins šajās dienās Latvijā pievienojās akcijai ‘’Paņem priekšā mākslu.’’ Un mēs to pieļāvām.

Ir jāsaprot fundamentālā patiesība, ka Krievija Latvijā ir pilnīgi bezspēcīga, ja vien tai talkā nenāk pašu nespēja aizstāvēt jebko, kas nav pašu egoisms. Pat Rīgā ‘’Saskaņa’’ būtu bezspēcīga, jo demogrāfiskie rādītāji jau kādu laiku strādā par labu latviešiem. Bet pirms diviem gadiem dažām labām ‘’latviskajām’’ partijām bija daudz būtiskāk izvirzīt visai interesantus mēra kandidātus, konkurēt vienai ar otru, vai varonīgi izcīnīt 4% rezultātu… Valstiskā mērogā ‘’Saskaņa’’ būtu bezspēcīga, ja dažai labai ‘’latviskai’’ partijai nebūtu jāievēl ar tās balsīm prezidentu, vai jānobalso par imigrantu ievešanu. Kas ‘’Saskaņai’’ tika apsolīts – par to vēsture klusē. Taču iekšlietu ministra aizbildinājumi, ka provokācijas nebija saskaņotas, un Straujumas pērles uz kaut ko norāda. Atgādināšu, ka šie ir tie cilvēki, kas nodrošinās izcilo integrācijas politiku un novērsīs terora draudus no šeit ievestajiem imigrantiem.