Sadaļa: Kultūra un Izglītība

Jaunais izglītības saturs

6357758756001800821152486765_State-Education-Generic-jpg

Jaunais mācību saturs ir saņēmis lielu kritiku – pat pirms tas bija publicēts. Tagad tas ir pieejams sabiedriskajai apspriešanai. Katrs var ar to iepazīties un izvērtēt. Uzskatu, ka liela daļa kritikas ir bijusi pārāk skarba. Ir problemātiski aspekti, bet ir arī pozitīvi aspekti. Apskatīšu abus. Aicinu izlasīt pilno dokumentu arī Tevi un pārdomāt šīs lietas, jo tas ietekmēs Latvijas nākotni vistiešākajā veidā!

*Tālāk minētais ir mans personiskais viedoklis kā Latvijas pilsonim.

Pozitīvie aspekti:
+ Vispārējā dokumentā ir liels uzsvars uz latviešu valodu, Latvijas valsti, ģimeni, tikumiem, lokālā, nacionālā u.c. kultūras mantojuma saglabāšanu, pilsonisko atbildību.
+ Mācību saturs un pieeja ir beidzot apskatīta vienotā sistēmā visās izglītības pakāpēs. Ir izstrādāts piedāvājums integrētai un sistēmiskai izglītībai, kurā mācību priekšmeti būtu sasaistīti. Tas ir milzu panākums. Jau sen bija laiks apturēt zināšanu fragmentāciju un “izšķīšanu” šaurās nišās!
+ Vērtēšanas kritēju izvērtēšana. Skolēnu vērtēšana nevis kā sods, bet gan kā atbalsts skolēna sniegumam. Atgriezeniskā saite par darbu brīdī, kad sniegumu vēl ir iespējams uzlabot.
+ Skolēnu spēja uzņemties atbildību par savu mācīšanās un domāšanas procesu. Mācību padarīšana par nozīmīgām pašam skolēnam (“dzīvi” priekšmeti).
+ Skolas un skolēnu iesaistīšana vietējās pašvaldības (“kopienas”) norisēs.
+ Mācību satura organizēšana ap “lielajām idejām”. Pozitīvi vērtēju tieši pieeju, bet par pašām idejām šobrīd nerunāju.
+ No zināšanu atprasīšanas uz augstāku domāšanas līmeņu attīstīšanu. No frontālā procesa uz skolēna iesaistīšanu. Ļoti labi!
+ Iespēja padziļināti mācīties humanitārā virzienā jau vidusskolas posmā.

Problemātiskie aspekti:
– Šķiet, ka skolēni tiek gatavoti dzīvošanai kādai nākotnes “multikulti” sabiedrībai. Tajā būs jāpieņem svešas ticības, paražas, etniskā daudzveidība, valodu daudzveidība… Kāpēc tas tiek uzskatīts par pašsaprotamu attīstības modeli? Vai skolēnam Rubenē vai Kuldīgā arī būs jāpielāgojas svešām kultūrām? Kāpēc? Vai tas nenonāk pretrunā ar Latvijas patriotisma vērtībām?
– Skolēna iesaistīšana ir laba lieta, bet tā kaut kādā brīdī var kļūt par skolēnu izklaidēšanu laikmetā, kurā bērniem ir lielas grūtības ar uzmanības noturēšanu. Vai izglītībai ir jāpielāgojas negatīvajiem procesiem, kas valda sabiedrībā? Uzskatu, ka nav. Piemēram, tiek minēta mācību organizēšana visdažādākajās vietās (pat mežā), daudzveidīgās mācību darba organizācijas formās, kas, protams, ir aizraujoši skolēniem. Bet vai tas, kas ir “aizraujoši”, vislabāk ilgtermiņā veicina personības izaugsmi? Drīzāk jau to veicina tas, kas ir garlaicīgs un nepatīkams īstermiņā. ) Pagātnē pieeja izglītībai varēja būt skarba pret bērnu, bet tas tomēr norūdīja. Izauga cilvēki, kas ir psiholoģiski noturīgi, spējīgi uz ilgstošu, monotonu un smagu darbu. Un tāds vēl ilgi būs jebkurš īsts darbs un jebkurš īsts ceļš uz karjeras uzsākšanu un izaugsmi.
– Patriotiskās vērtības, kas tiek uzsvērtas pamatdokumentā, daudz mazāk parādās detalizētākā mācību satura izklāstā. Laikam lieki gaidīt, ka sociālajās zinībās neprasīs salīdzināt dažādus partnerattiecību modeļus… Tomēr šajā gadījumā vismaz ir dota bāzes vērtība – lauība. Savukārt attiecībā uz mazākumtautību lomas izvērtēšanu Latvijas attīstībā nav pašas bāzes vērtības – latviešu ieguldījums Latvijas tapšanā. Kā var apskatīt MAZĀKUMtautības, neapskatot VAIRĀKUMU? Bez latviešiem taču nebūtu Latvijas! Mums ir ļoti brīnišķīga Satversmes preambula, kurā tas viss ir aprakstīts. No tās arī varētu izrietēt vērā ņemama sociālo zinību daļa, jo tajā ir formulēts mērķis un nodoms Latvijas valsts pastāvēšanai.

Aicinu būt aktīviem sabiedriskās apspriešanas posmā un iesaistīties, lai labās lietas jaunajā izglītības saturā un pieejā paliktu par dominējošajām! Lielas cerības lieku arī uz Latvijas skolotājiem, kuri būs tie, kas šo pielietojot [šo ne tik ideālo] instrumentu, virzīs skolēnus vairāk patriotisma virzienā.

Materiāls atrodams:
https://www.skola2030.lv/single-post/2017/09/25/SABIEDRISKAJAI-APSPRIE%C5%A0ANAI-IZSLUDINA-JAUN%C4%80-M%C4%80C%C4%AABU-SATURA-UN-PIEEJAS-APRAKSTU-%E2%80%9CIZGL%C4%AAT%C4%AABA-M%C5%AASDIEN%C4%AAGAI-LIETPRAT%C4%AABAI%E2%80%9D

Latvijas trīs iespējas un trīs šķēršļi

the-10-most-beautiful-towns-in-latvia-article-from-httptheculturetrip-com-17-2531

Šoreiz vēlējos dalīties savās pārdomās ne tik daudz par ārējiem draudiem un iekšpolitiskām kaislībām, cik par lietām, kuras ir vairāk atkarīgas no mums katra individuāli. Reizēm mums kā latviešiem tās šķiet tik pašsaprotamas, ka mēs par tām neaizdomājamies. Viena no lietām, kas atšķir veiksmīgu cilvēku no ne tik veiksmīga, ir spēja pamanīt iespējas tur, kur citi tās neredz. Līdzīgi ir ar tautām. Un tāpēc tautas ar augstāku pašapziņu spēj panākt daudz lielākus rezultātus globālā līmenī, jo mērķtiecīgi meklē savus veiksmes stāstus. Skaitliski mazai nācijai tas ir vēl izšķirošāk, jo lai mazākums konkurētu ar vairākumu, tam jābūt mērķtiecīgākam un labāk organizētam. Protams, jāspēj arī tikpat vērīgi un godīgi redzēt šķēršļus.

Šeit piedāvāšu savu versiju par Latvijas trīs iespējām un trīs šķēršļiem. Norādītajai secībai nav nozīmes un tā ir tikai viena no iespējamām interpretācijām par šo tēmu. Priecāšos arī par citām versijām, jo, manuprāt, jau pati diskusija, kas koncentrējas tieši uz šādu proaktīvu stipro un ne tik stipro pušu izvērtēšanu, ir svētīga.

Inteliģences atbildība

books-1440449119-600x360

‘’Latvijas zeme ir latviešu tautas dzimtā zeme. Šeit izveidojās latviešu garīgā, reliģiskā un politiskā identitāte. (..) Latviešu tautas dabiskās tiesības ir būt sava likteņa saimniekiem, līdzīgi citām nācijām savā suverēnā valstī.’’

Rietumu marksisms – īsa vēsture (jeb kā Rietumi pazaudēja paši sevi)

AdornoHorkheimerHabermasbyJeremyJShapiro2

1991. gadā mums šķita, ka mēs atgriežamies vecajos, labajos Rietumos. Patiesība bija tāda, ka šādu Rietumu vairs nebija. Kamēr Latvija atradās aiz ‘’dzelzs priekškara’’, kur visi par komunisma ‘’neizbēgamo uzvaru’’ runāja vienu, bet domāja citu, Rietumu intelektuāļi patiesi aizrāvās ar marksisma idejām un panāca to atdzimšanu jaunā formā.

Patriotiskā audzināšana – mūsu nākotnes garants!

Jaunsardze-3

Runāt par patriotisko audzināšanu mēdz uzskatīt par slikto toni – galu galā jebkādu vērtību izcelšana neiederas postmodernajā domā. Tomēr realitātē vienmēr notiek cīņa par cilvēku sirdīm un prātiem – patīk tas vai nē. Arī arguments, ka nedrīkst pieļaut “ideoloģijas” mācīšanu skolās, ir tikai līdzeklis to rokās, kuri grib mācīt savējo ideoloģiju. Tikai pirmajā gadījumā to ar atklātiem līdzekļiem un diskusijām grib ieviest tautas izvēlētie pārstāvji, kuriem vēlētāji ir deleģējuši viņu uzskatu realizēšanu valsts dzīvē. Otrajā gadījumā tas notiek bez diskusijām, aizmuguriski, ar “Ziemeļvalstu ministru padomju”, dažādu fondu u.c. noslēpumainu iestāžu palīdzību, un vienā jaukā brīdī mēs bērnudārzos redzam dažādas “pepijprinču” grāmatiņas. Vai Latvijas bērnus audzinās MTV šovi, 1. Baltijas kanāls, vai tomēr arī valstij būs kāda teikšana – tikai tāda ir izvēle. Ja kādam šķiet, ka viņš var būt “apolitisks”, nenozīmē, ka citi to pieļaus. It īpaši jau mūsu ģeopolitiskajā situācijā. Visai drīz šis “apolitiskais” cilvēks sāk atkārtot dažādas idejas un frāzes, kuras nav radušās šī cilvēka paša pārdomu rezultātā, bet gan “iedvestas” no citiem avotiem, tādējādi kalpojot citu politiskajām, ekonomiskajām u.c. interesēm.

Sabiedriskās domas veidošana var notikt vai nu bez mums, vai ar mums. Domāju, ka Latvijas interesēs ir, lai tas notiek ar mūsu pašu līdzdalību. Latvijas interešu jautājums nav tikai subjektīva tērzēšana – jautājums, vai daudzi tūkstoši šaubu pilno Latvijas iedzīvotāju uzlūkos Latviju kā valsti, kurā veidot savas ģimenes, savu nākotni, vai arī uzķersies uz ideju par Krievijas varenības atjaunošanu, tieši ietekmēs mūsu drošību tuvākajos gados. Krievijas varenības atjaunošana ir iespējama tikai ar asiņaina konflikta palīdzību, tāpēc šī ideja pašu mājās ir jānocērt jau saknē. Tāpēc sniegšu savu ieskatu tajā, kāpēc manuprāt patriotiskajai audzināšanai ir tik izšķiroša nozīme, ja mēs veidojam drošāku un taisnīgāku Latviju.

Par pārmaiņām novadā un korektu kritiku

Mārupe

*Publicēts „Mārupes Vēstis“ 2014. gada augusta izdevumā

Kā vienam no deputātiem, kam šis ir pirmais sasaukums, darbs pašvaldībā ir jauna pieredze. Jāsaka, ka to var izprast tikai no pašas sistēmas iekšpuses un daudz kas nav tik vienkārši, kā likās laikā, kad Mārupes domē viesojos vien kā parastais Mārupes iedzīvotājs. Jāatzīst, ka pašvaldības mehānisms bieži vien darbojas neatkarīgi no īslaicīgām pārmaiņām domes sastāvā, kas reizēm ir pozitīvi. Atbildīgam politiķim ir jāprot domāt nākamo paaudžu ietvaros. Kādu novadu atstāsim mūsu bērniem?

Viens no jautājumiem, kas šobrīd ir īpaši aktuāls, ir Jaunsardzes kustības attīstīšana novadā. Tas ir ilgtermiņa ieguldījums valsts drošībai, patriotisma stiprināšanai novadā un jauniešu veselīga dzīvesveida veicināšanā. Strādāsim, lai tas izdotos!

Tomēr, domājot par ilgtermiņa plānošanu, parādās svarīgs jautājums – kad šajā procesā ir būtiska jauno deputātu kritika un atšķirīgais skatījums? Šis nepārtrauktības princips nedrīkstētu kļūt par argumentu pret jebkādu atšķirīgu skatījumu, ja tas, protams, tiek izteikts pieklājīgā formā un neaizvainojot kolēģus. Gribētu salīdzināt pašvaldību ar lielu kuģi, kura kurss pēc stūres rata pagriešanas mainās lēni un pamazām. Turklāt vairums deputātu nav stūrmaņi. Tomēr mēs esam uz viena kuģa, un nav prāta darbs cīnīties par labāko kajīti (amatiem, atpazīstamību…) laikā, kad kuģis ir jāieved drošā ostā. Tāpēc uzskatu, ka daudzi konflikti un reizēm subjektīvi apvainojumi, no kuriem šī gada laikā esmu norobežojies, arī ir panākums. Protams, ja kuģis vārdā “Mārupe” brauc virsū sēklim, tad ir jāiejaucas, bet, kamēr tā nav, dažādi kašķi atņem enerģiju konstruktīvākām lietām. Tātad – jāspēj būt gan kritiskiem, gan konstruktīviem, ja to prasa novada iedzīvotāju interses, bet vienmēr saglabājot pieklājību.

Ir jāpanāk viena būtiska lieta – tā ir pozitīvas attieksmes iedzīvināšana. Un tas neattiecas tikai uz deputātiem. Ir jābūt brīvākiem savos domu lidojumos. Visur ir jāsaglabā attieksme – mēs to varam, Mārupe to var! Tik tiešām ir jāatzīst topošās novada tūrisma stratēģijas nozīme. Attīstot tūrisma jomu, mēs varam sakārtot vairākus jautājumus, kā infrastruktūra – velomaršruti, ceļazīmes; uzņēmējdarbības veicināšana – it īpaši mazajiem uzņēmējiem un amatniekiem; lokālpatriotisms – novada identitātes stiprināšana, savas vēstures izzināšana; mārketings u.c. Ciemojoties Ķekavā un Carnikavā, tūrisma darba grupa uz Mārupi atveda apņēmīgu noskaņojumu, jo šo novadu pieredze liecina, ka tūrismā viss ir iespējams, nepieciešama tikai iztēle un uzņēmīgums. Pārliecinājāmies arī, ka svarīga ir sadarbība ar kaimiņu novadiem un arī kāda centrālā ideja, kas saistītos ar novadu.

Ir zināma vilšanās par valsts attieksmi pret Pierīgu un Mārupi. Statistika liecina, ka Latvijas nākotne ir šeit, pie mums. Nekur citur nav tādi demogrāfiskie rādītāji! Nākamajā gadā tās ir 12 jaunas 1. klases. Novada dome, mani kolēģi un pašvaldības izglītības iestādes ir izdarījušas milzīgu darbu, lai Mārupes bērnus nodrošinātu ar kvalitatīvu izglītību. Mums tas ir jānovērtē un ar to jālepojas. Diemžēl šie pūliņi netiek novērtēti brīžos, kad tiek sadalīta Eiropas fondu nauda vai kad tiek maksāta nauda izlīdzināšanas fondos. Nauda ir jāiegulda tur, kur ir ģimenes, kur ir izglītoti un talantīgi cilvēki, kuri ir daudz panākuši pašu spēkiem un prasa tikai godīgu attieksmi. Šī kuģa – valsts – kursu pagriezt ir daudz grūtāk. Tomēr saglabāsim attieksmi, ka mēs varam visu. Arī šajā jautājumā!

Raivis Zeltīts
Mārupes novada Domes deputāts

Kultūrmarksistu ”maigā vara” pirmsskolās: sistēma, mērķi un metodes

*Publicēts http://raiviszeltits.blogspot.com/ 2012. gada 30 septembrī
Ievads
Šķiet, var visai droši apgalvot, ka iepriekšējās nedēļas aktualitāte nr.1 bija Labklājības ministrijas (LM) finansētā un ieteiktā grāmata pirmsskolām „Diena, kad Kārlis bija Karlīna” un “Diena, kad Rūta bija Rihards”. Jāsaka gan, ka daudz skandalozāks ir metodiskais materiāls „Pirmsskolas,kurās ir Vieta PepijPrinčiem Un PirātPrincesēm” , vismaz tam vajadzētu būt skandalozākam, jo tajā paustās idejas pavisam noteikti nav pieņemamas vismaz pusei Latvijas iedzīvotāju, kuri ir konservatīvi noskaņoti, un noteikti vēl daudziem, kuri nepiekrīt šajā materiālā paustajai ideoloģijai, bet par to vēlāk. Mana raksta mērķis ir, pirmkārt, pievērst uzmanību kļūdainajai pieejai, kādu īsteno konservatīvi noskaņotie, saskaroties ar šādām situācijām; otrkārt, parādīt, kā šis konkrētais gadījums iekļaujas daudz plašākā sistēmā, kuras mērķis ir tradicionālās ģimenes un nācijas kā tādas sagraušana; treškārt, parādīt bīstamāko šajā metodiskajā līdzeklī, kur nepārprotami tiek pausta vairākumam Latvijas iedzīvotāju nepieņemama ideoloģija un salīdzinot to ar gadījumiem Rietumeiropā pirms vairākām desmitgadēm.
 

Aborti un ‘’diskusijas’’ par tiem

* Publicēts http://raiviszeltits.blogspot.com/ 2012. gada 14. jūnijā
Šoreiz rakstu ne par abortu jautājuma morāli ētisko pusi (par to nākamajā rakstā), bet tieši par diskusiju kultūru, jeb tās totālu trūkumu Latvijas sabiedrībā. Grūti teikt, vai prasme iedziļināties otras puses viedoklī un atbilstoši atbildēt kaut kādā mirklī pazuda, vai arī tā mūsu platuma grādos nekad nav eksistējusi. Jebkurā gadījumā tas ir skumji, jo demokrātija, kurā iesaistītās puses nevēlas diskutēt, ir darboties nespējīga demokrātija. Kā jau ierasts, šīs prasme trūkst tieši tai pusei, kurai pēc teorijas būtu jāaizstāv viedokļu plurālisms un tolerance. Diemžēl izslavētā ‘’atvērtība’’ no liberāļu puses tā arī paliek skaisti vārdi, bet atbilde uz Imanta Parādnieka un NA aktivitātēm drīzāk atgādina Pavlova sunīšu reakciju. Atliek vien saskarties ar ārēju kairinājumu (abreviatūra NA vai VL ir ļoti iedarbīga), kā jau notiek tūlītēja reakcija iekaltu frāžu un birku veidā. Notiek vārdiski uzbrukumi, apvainojumi un tas, ko NA piedāvā, jau maz kādu interesē.

Arhitektūra kā politiska un kulturāla parādība

monument_of_the_battle_of_the_nations_by_aexf-d56xlt0
*Publicēts http://raiviszeltits.blogspot.com/ 2012. gada 30. aprīlī
Vispirms vēlos norādīt, ka arhitektūra, tāpat kā ikviena sabiedriskās dzīves parādība, nav kaut kas, kas pastāv pats par sevi, bet gan ārēja izpausme kaut kam dziļākam. Manas zināšanas par arhitektūru nav akadēmiskas. Tāpēc negaidiet šajā rakstā sausu terminoloģiju vai spriešanu par kompozīcijas paņēmieniem. Mana pieeja izriet no vēsturnieka distancējošā skatiena – ikvienu parādību es redzu kā sava laikmeta liecību. Mana nacionālista perspektīva savukārt liedz sevi saistīt ar šo ‘’moderno’’ laikmetu (vārds ‘’moderns’’ pats par sevi ir neloģisks un maldinošs, bet tas ir cits jautājums). Tāpēc mūsdienu lielveikalu un debesskrāpju pasaule man nav kaut kas pats par sevi saprotams, bet gan kritiski vērtējama ”modernās” pasaules izpausme. Izprast arhitektūru nozīmē izprast sabiedrības iekšējos spēkus, kuru sekas mums parādās kā noteiktas kulturālas parādības – arhitektūra tajā skaitā. Nošķirot būtisko no nebūtiskā, nonākam pie diviem būtiskiem arhitektūras aspektiem – 1. Arhitektūra simbolizē noteiktas sabiedrības kultūras spēku, vai tieši pretēji – tās vājumu; 2. Arhitektūra simbolizē valdošo politisko un ekonomisko režīmu, un ideoloģiju šajā sabiedrībā. Abi šie aspekti savukārt ir cieši saistīti viens ar otru.

Mazākumtautību rusifikācija turpinās

*Publicēts http://raiviszeltits.blogspot.com/ 2011. gada 2. decembrī

20 gadus pēc neatkarības atgūšanas turpinās Latvijā mītošo tautu integrācija uz krievu valodas bāzes. Būtībā turpinās padomju laiku politika, kas vērsta uz mākslīgu sabiedrības sadalīšanu latviešos un ‘’krievvalodīgajos’’.

Lai arī kā ‘’Saskaņas Centra’’ politiķiem nepatiktu klaigāt par ‘’etnisko diskrimināciju’’, tieši viņu politika, kas vērsta uz ‘’divkopienu sabiedrības’’ nostiprināšanu, vēršas pret Latvijas etniskajām minoritātēm, kuras sevi apzinās kā ukraiņus, poļus, ebrejus vai citai tautai piederīgus, nevis ‘’krievvalodīgos’’. Nav pārsteidzoši, ka Interfrontes mantinieki turpina Interfrontes demagoģiju, aizstāvot krievvalodīgo tiesības, bet ne nacionālo minoritāšu kultūrautonomiju.